|
Septembris 27., 2022
 | 14:01
Aizejam tātad pie zobārsta, pēc tam Robin pajautā, vai var kādu brīdi palikt ar mums, līdz sajūtas labāk (no anestēzijas puse sejas noņēmās)
nēnuneko, sēžam, dzeram burbuļtēju
tad Robin parāda fotogrāfijas mājasdarbam "reklāmas, kuras man nepatīk", viena no tām ir "ieskaties acīs! ņirgāties nav smieklīgi" vai kaut kas tāds, es prasu, kāpēc nepatīk
"nu nebūs taču tā, ka cilvēks, kas ņirgājas par citiem, paskatīsies uz to reklāmu un sapratīs, ka tas nav smieklīgi"
pēc tam mēs pārgājām pie citām tēmām, kas lielākoties sastāvēja no "paprasīt Robin, lai uztaisa sejas izteiksmi, pēc tam piecas minūtes zviegt par to, kā tas izskatās"
pēc tam es, domīgi "njā, tā reklāma tiešām nestrādā"
/Ahh pareizi, bija vēl tas momentiņš
Ejam ārā, reģistratore mīlīgi "nu tad tiekamies pēc pusgada!"
Stella: "Es atnākšu pēc gada un tad jūs man izrausiet visus zobus!" *pasmejas un aizver durvis*
|
Septembris 25., 2022
 | 10:00
Sapnī tātad es biju tāds cilvēks, kas pēc seksa ar prostitūtu, kuru pēc tam ir pilnībā aizmirsis, un ar lūstošu sirdi, jo mana mūža mīla, androīdu meitene, tiks izmantota nākamajam spīdzināšanas raundam, tātad tajā mirklī es biju cilvēks, kas vispirms nervozi uzjautā prostitūtai "vai es biju labs?", tad šausmīgi apkaunas (prostitūtas "njā" daudz nepalīdzēja) un strauji, bet sirsnīgi paziņo "bet es esmu pārliecināts, ka jūs patiešām bijāt laba", par ko viņa ļoti sapriecājās.
Bet gan jau nebija, un es pamodos pirms nākamā raunda, kurā man būtu jāpasaka Visa Patiesība, kas bija arī diezgan nervozējoši, jo man īsti nebija skaidrs, kas tieši man jāslēpj
|
Septembris 24., 2022
| 10:22
Sapnī es biju kaut kādā kara gūstekņu nometnē, un man iedeva mazu sēkliņu, kuru man vajadzēja glabāt un audzēt, un es skaidri zināju, ka tad, kad tā izaugs, visas sāpes beigsies, bet ka tā izaugs tikai tad, ja es to audzēšu savā miesā, un es visu laiku gaidīju un gaidīju, domāju, ka vēl jau nav tik traki, līdz beidzot sapratu, ka ir laiks
un tad es sapratu, ka runa jau nav tikai par to, ka es pati ietu bojā, runa ir par to, ka es uzņemtos uz sevi vainu par visām viņu ciešanām un līdz ar to arī visas viņu ciešanas, un es nodomāju, ka tas nav godīgi, jo es neesmu vainīga pie tā visa, bet tad izrādījās, ka tas ir vienīgais veids, & that's the whole fucking point
lai padarītu to vēl skaidrāku, beigās nogrābu kādu un noprasīju, kā vispār iespējams vienā žestā pārtulkot visas pasaules valodas
un man uzzīmēja kā bērnam, sirsniņu un blakus sirsniņu, kurā ir ierakstīts JESUS, tas arī esot viss
ko tas vispār nozīmē, es teicu, man kā nekristietim, vai es varu ielaist jēzu savā sirdī, ja es negribu paļauties uz to, ka par mani kāds parūpēsies vai kaut kam nekritiski ticēt, kāda ir tā sajūta, kas man liecinātu, ka tas ir noticis
tas vispār nav par to, man teica, tas ir tikai par to, ka tu ielaid visas pasaules vainu savā sirdī
bet wtf, es taču neesmu vainīga pie visa, un viņš, sobstvenno, arī nebija
jā, tas ir tieši par to, tas ir vienīgais ceļš, tu burtiski ielaid visu vainu sevī
ok un kas tad?
nekas, tas arī viss.
|
Septembris 23., 2022
 | 23:44
Savu referātu droši vien sākšu ar frāzi "I will be reading this paper because I have not yet mastered the skill of pretending to know what I am talking about"
|
Septembris 22., 2022
| 16:32
Akdies, ceļot vienai ir tāda labsajūta
Laiku pa laikam iedomājos tipa "ah, ja te būtu cth" vai "bērniem šis patiktu", bet lielākoties pēc tam nogāju vēl piecus soļus un nodomāju "jā, bet tieši šo sajūtu, kas ir tieši tagad un man es varu dabūt tikai tad, ja esmu viena"
Sajūtu, ka tu vari iet un iet un iet un tad neiet un tad nogriezties un tad ieiet muzejā un izstaigāt visu audiogidu, kaut kur atkal neiegriezties, pagaidām vēl nepaēst, mest koncentriskus lokus ap savu airbnb, pa ceļam novirzoties uz visām vietām, kur vēl vajadzētu ienākt un neviens negaida tūristus, iemaldīties pie finanšu ministrijas, nojaust, ka tomēr ne tur, jautāt sievietei, kur ir pasts, sieviete paskatās un bez akcenta saka "I don't know. I am really not here"
|
Septembris 20., 2022
| 12:18
Kad filozofs beidzot nonāk līdz raksta beigu daļai un spriedze neizbēgami kāpinās:
"But let us remember that the inverse is true as well. The living witnesses because it is prosthetized. Let us remember that. Otherwise all is lost."
/Bernard Stiegler p. 262/
|
Septembris 19., 2022
| 21:19
Pēc tam, kad kādas desmit reizes biju noklausījusies Avalanche Nika Keiva izpildījumā, sāku beidzot domāt, kā tas nākas, ka keivs iemācījies rakstīt dzeju šī dziesma ir tikai iekš B-sides un rarities, nevis starp viņa zināmākajām,
pēc tam, protams, #uzzināju_pēdējā, ka tā ir Leonarda Koena dziesma, kas visu izskaidro
( tur ir viss )
Mūzika: Ghost - Avalanche (Leonard Cohen Cover)
|
| 16:09
"scream of consciousness"
|
Septembris 18., 2022
 | 22:28
"Here, the image can visibly express loss - loss of information, loss of memory - , and also the inability to reach the essence of other person. This realization that ultimately, nobody is fully knowable, is expressed through their capability to slip away and become absent. This unknowability, the hidden element in every person - and, arguably, in anything that can be lost, namely all the things - is also the source for longing and attachment; paradoxically the very thing that makes one liable to go missing is the thing that makes missing them painful."
/tas neveiklais mirklis, kad tipa raksti referātu, lai nedomātu par to, ko domā, un uzraksti to, ko domā
|
Septembris 17., 2022
 | 19:38
Amazeballs.
Es pabeidzu otrās triloģijas grāmatas tulkojumu divas dienas pēc tam, kad esmu beigusi pārlasīt pirmās grāmatas tulkojumu.
(Nu, t.i., es tulkoju kā prokrastināciju, lai nebūtu jāpārlasa tulkojums.)
Ja jums gadījumā šķiet, ka jūs esat slaisti un visa kā atlicēji, šis, man šķiet, ir burvīgs līmenis, varam likt likmes par to, ko es pabeigšu pirmo: triloģijas trešo grāmatu vai otrās grāmatas pārlasīšanu. :D
|
 | 13:46
- Man ir jautājumi par iedvesmu
- Bet man ir nazis
|
Septembris 15., 2022
| 20:41
Kad mēģini saprast, vai tā konference jau ir ielikusi programmu onlainā un frāzi, kas, visticamāk, ir "this conference will be held in the end of september", izlasi kā "this conference will be the end of you" un pirmā instinktīvā reakcija ir žigli aizvērt attiecīgo logu, kā jau vienmēr, kad ieraugi kaut ko, kas ir patiesība bet ko tu tagad vēl negribi redzēt
/kad internetā tavu muļķīgo joku par kļūšanu par otro recenzentu nolaiko akadēmiska žurnāla galvenais rezultāts redaktors :D
|
Septembris 14., 2022
| 12:44
Jums arī ir tā, ka jūs izlasāt kādu tādu frāzi kā
"It is clear that [Husserl] cannot argue that there is a punctual ‘now’ in which fundamental intuitions may be had and that the ‘now’ is made possible by its relation to the not-now of protention and retention. However, this is what he is forced to do, and Derrida has great fun identifying the points at which Husserl’s text begins inevitably to creak under the strain," /Malcolm Barnard 2020/
..un tu uzreiz iztēlojies kā viņš stāv ballītē, sažņaudzis plaukstā šampanieša glāzi, un klusi saka, this is great fun, un uzreiz ir tāds awwww un "es tagad visu vakaru pavadīšu viņam blakus, klausoties, kā Deridā, uztverot Huserlu nopietnāk nekā pats Huserls, iznīcina sava drauga Barta argumentu par punctum, kamēr viņš pamazām nervozi iedzer arvien vairāk un viņa arguments kļūst arvien cirkulārāks, līdz beidzot man pieleks" un gan jau tas viss tā nav, bet es tbh nezinu, vai es spētu ilgi izturēt studijas/pētniecību/avotu lasīšanu, ja man nebūtu šo momentiņu
/ es, protams, arī visu laiku iztēlojos, kā Haraveja vai Sedžvika kaut ko pasaka un tad paskatās uz mani ar tādu absolūtu deadpan izteiksmi un tad man ir vienlaikus jāsarkst un jāsavācas, lai ar tikpat rāmu sejas izteiksmi atbildētu uz viņu neapšaubāmi piedauzīgo argumentu ar kaut ko tikpat outrageously seksīgu
// "These are not easy arguments, but they are Derrida's arguments." (Barnard)
awwww <3
|
| 11:18
Jebkurā pētniecībā (es pieņemu, ka) ir tas mulsinošais brīdis, kurā pēc ilga (manā gadījumā vismaz pusgadu ilga!) meklējumu posma, kurā tu savu ideju prezentē kā "šo te neviens īsti nav darījis", pēkšņi izrādās, ka VISI TO IR DARĪJUŠI un tad ir kaut kāds īss un šausminošs kauna mirklis
līdz tu aptver, ka vispār ja visi to būtu zinājuši, ka visi to ir darījuši, tad taču būtu tev aprādījuši, jo kamōn, cilvēki jau nav tādi lopi gluži (nu, ir, bet man šķiet, ka es akad. vidē esmu sev savākusi apkārt labākus cilvēkus),
ka vienkārši vajadzēja pusgadu pērties, līdz izdodas uzdot pareizos jautājumus, is all.
Bet sajūta enīvej diezgan šķebinoša/aizraujoša, kā tad, kad karuselis pēkšņi nomaina virzienu un tempu
|
Septembris 11., 2022
 | 15:23
Turpinu lasīt Braidoti kā aizstājēju feisbuk-psihodziņam #mood
"In my view, posthuman ethics urges us to endure the principle of not-One at the in-depth structures of our subjectivity by acknowledging the ties that bind us to the multiple 'others' in a vital web of complex interrelations. This ethical principle breaks up the fantasy of unity, totality and one-ness, but also the master narratives of primordial loss, incommensurable lack and irreparable separation. What I want to emphasize instead, in a more affirmative vein, is the priority of the relation and the awareness that one is the effect of irrepressible flows of encounters, interactions, affectivity and desire, which one is not in charge of.
This humbling experience of not-Oneness, which is constitutive of the non-unitary subject, anchors the subject in an ethical bond to alterity, to the multiple and external others that are constitutive of that entity which, out of laziness and habit, we call the 'self'."
Rosi Braidotti. 2013. The Posthuman. Cambridge: Polity. - p. 100
|
Septembris 10., 2022
 | 13:47
Šībrīža diagnoze: kad izraksti šo citātu un padomā "akdies es esmu pārāk emocionāla bet paldies par šo, <3, bet tas taču ir arī tik grūti un bēdīgi bet jā", drusku apraudies un kopumā jūties kā noskatījies feisītī psihologa padomiņu lol.
"This view of subjectivity does not condition the emergence of the subject on negation but on creative affirmation; not on loss but on vital generative forces. The rejection of the dialectical scheme implies also a shift of temporal gears. It means that the conditions for political and ethical agency are not dependent on the current state of the terrain: they are not oppositional and thus not tied to the present by negation. Instead they are projected across time as affirmative praxis, geared to creating empowering relations aimed at possible futures. Ethical relations create possible worlds by mobilizing resources that have been untapped in the present, including our desires and imagination. They are the driving forces that concretize in actual, material relations and can thus constitute a network, web or rhizome of interconnection with others."
Rosi Braidotti and Rick Dolphijn. Introduction: Deleuzes Philosophy and the Art of Life Or: What does Pussy Riot Know? In: This Deleuzian Century. Art, activism, Life. Edited by Rosi Braidotti, Rick Dolphijn. Leiden, Boston: Brill Rodopi. 2014. - p. 25
"This rejects the liberal vision of the subject, which inscribes the political economy of capitalism at the heart of subjectivity in terms of losses, savings, recognition and production. ... Acknowledging instead the importance of proximity and relation, it turns the margins of unspeakableness, the traumatized nature of our being-in-the-world and our shared fragility into the praxis of co-construction of affirmative social practices. It is a form of amor fati, a way of living up to the intensities of life, so as to be worthy of all that happens to us - to live out our shared capacity to affect and to be affected."
Ibid., 26-27
|
Septembris 9., 2022
| 09:01
Poll #21566 Pasaule, kas ir tikai un vienīgi par Tevi
Open to: All, results viewable to: AllTā ir:
|
Septembris 8., 2022
| 06:24
Ja grāmatai "...rakstīt..." beigās nav paštesta ar iespēju uzrakstīt nelielu eseju par to, ka daudzpunkte beigās netiek neitralizēta ar daudzpunkti sākumā, un ja tu nezini, kāpēc šis ir slikts nosaukums, tad, lūdzu, sāc lasīt no sākuma, kamēr pielec,
tad es esmu drusku bēdīga par missed opportunity
(Pieņemu, ka nosaukt grāmatu "Rakstīt...?!" būtu bijis pārāk riskanti)
/Bitch mode off
/Protams, ka es to grāmatu iegādāšos un izlasīšu, a kur likties
|
Septembris 5., 2022
| 20:27
Šim vajadzētu būt pollam, bet
Man šķiet, ka mums katram ir plusmīnus apjauta par to, kas ir labs cilvēks, un es gribētu pa to parakņāties, bet tas prasītu "pierādīt, ka labi cilvēki nemaz nav labi", ko mēs negribam. Bet kas no šī saraksta būtu ļauns cilvēks? Izejot no pieņēmuma, ka mēs visi reizēm nodarām citiem pāri, jo life's a bitch
a. cilvēks, kurš nedara citiem pāri, bet kuram sagādā labsajūtu citu ciešanas
b. cilvēks, kuru atstāj vienaldzīgu gan citu ciešanas, gan prieki
c. cilvēks, kurš reizēm nodara citiem pāri, nezinot, ka tā ir pāridarīšana
d. cilvēks, kurš, nodarot citiem pāri, zina, ka tā ir pāridarīšana, bet zina arī iemeslus, kāpēc tā vajag
e. cilvēks, kurš reizēm nodara citiem pāri, bet tikai tad, ja pašam ir nodarīts pāri
f. cilvēks, kurš nodara pāri un pēc tam neizjūt nožēlu
g. cilvēks, kurš nedara pāri tikai tādēļ, ka zina, ka tam būs sliktas sekas
...droši vien ir arī citi varianti
...droši vien "ļauns cilvēks" varētu būt kombinācija no šiem faktoriem un kāda daļa faktoru vispār nav būtiski (rakstot man absolūti likās, ka vairāki nav būtiski)
...kas mainās, iztēlojoties "ļaunu cilvēku", kas ir kāds cits, vs. domājot par gadījumiem, kad pāri nodari pats?
...vai ir kāds viens punkts no saraksta, kuru izņemot, iedomātais "ļaunais cilvēks" nebūtu ļauns?
|
Septembris 3., 2022
| 23:21
Bāc, cilvēki ar emocijām, kā jūs vispār to darāt? I mean fuck. This shit is hard.
|
|
|
|
0 (0.0%)