IMO vajag otro, un mēs to izmisīgi cenšamies aizstāt ar pirmo un pēc tam krītam izmisumā, ja nesanāk. vai pat tad, ja sanāk, un tad šķiet "nuja, ja es tik nenormāli CENŠOS, tad kaut kas sanāk, bet ja kāds redzētu manu patieso seju, uzreiz viss mirdzums pazustu"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man atkal šķiet tieši otrādi: mums vajag pirmo, tak izmisīgi meklējam otro, un krītam izmisumā, jo tādu nav iespējams atrast.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, ka to nav iespējams atrast, tas atrod tevi

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vai arī tu atrod sevi. bet tas laikam tas pats, tikai aktīvā loma mainās uz sevi pašu kā atbildīgo par savu spīdēšanu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

hm. man šķiet, ka tas ir forši un psihologi priecātos par tādu pašpietiekamību un pašaktualizāciju, bet tas nunepavisam nav tas pats.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, man arī sāk šķist, ka mēs runājam par atšķirīgām lietām.

(Reply to this) (Parent)

Hmm. Ja tā padomā, otro noteikti vajag, taisnība.

Bet varbūt drīzāk mēs nevis aizstājam ar pirmo, bet domājam, ka ja būs pirmais, tad jau otrais mūs atradīs?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

drošvien, bet tas jau tāds pašapmāns. nu tb ja tu piestrādā pie tā, ka esi perfekts, tad nevari sagaidīt, ka par to tevi mīlēs neperfektu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas protams.

(Reply to this) (Parent)