bet ja paņemam situāciju, kurā tu justos nodevīgi pret sevi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet nav tā, ka vienā brīdī ieslēdzas kaut kāds apburtais loks, un tu jūties nodevīgi pret sevi jebkurā gadījumā? T.i. ja tu nepalīdzi, tu jūties nodevīgi, jo arī tas "darīt tā, lai tuvajiem labi" ir daļa no tavas integritātes?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, ieslēdzas.

(Reply to this) (Parent)

Es jau drusku zemāk ierakstīju, ka, ja situācija no manis prasītu potenciāli neatgriezenisku atteikšanos no kaut kā man būtiska, es to visticamāk nespētu. Piemēram, es varētu vienu reizi (vai noteiktu, ne pārāk garu laikaposmu regulāri) izlikties, ka es neesmu feministe, bet kopdzīvei ar mačo tipa vīrieti, pašai esot atkarīgas, uzturētas, kontrolētas un pakļāvīgas sievietes pozīcijā, nepiekristu - pat, ja to vajadzētu kādam man tuvam cilvēkam.

(Reply to this) (Parent)

Kautkā konceptuāli tas šķiet analogs "neredzamam rozā vienradzim"; nevar runāt par lēmumu "principi vs X" jo šī lēmuma pieņemšana notiek atbilstoši principiem.

Ja tā tuvinieka sāpe/dzīvība/whatever ir svarīgāka par pretīgo lietu X, tad pēc definīcijas darīt pretīgo lietu X šajā situācijā ir atbilstoši maniem principiem un nodevība pret sevi būtu uzmest tuvinieku tāpēc ka man nepatīk X; un attiecīgi otrādi - ja lieta/princips X is man svarīgāka par to konkrēto tuvo cilvēku vai viņa sāpi, tad uzmest tuvinieku būtu atbilstoši principiem bet darīt X - nodevība pret sevi.

Tas pats arī otrādi - ja cilvēks saka ka ir/nav gatavs pārkāpt principu X dēļ tuvinieku sāpes, tas neko nepasaka par viņa[s] principu noturību bet tikai par (tam cilvēkam pašsaprotamo) prioritāšu secību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

+++

(Reply to this) (Parent)