Teorētiski The Slow Regard of Silent Things esot dīvainākāks, bet es to gabalu izlasīju megatempā, apraudājos un padomāju "nu re, es taču jau pirms tam redzēju, ka viņš ir lielisks rakstnieks"

*that said, mani totāli pārsteidz cilvēki, kas neģībst no viņa postmodernās "šis ir stāsts par stāstu, kas tiek stāstīts ar konkrētiem mērķiem un konkrētu auditoriju, un es esmu pat tik meta, ka esmu gatavs stāsta laikā atklāt, kā es apjāju auditoriju" pieejas :) Bet then again, es jau neesmu pārāk kompleksa būtne, man šādas lietas liekas diezgan ōsom

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Post ASOIAF ērā ir kāds seriālais fantasy, kas to nedara?
Nē, varbūt man selection bias ļoti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Eh? Es nerunāju par 'autora' zīmēšanos 'lasītāja' priekšā, bet gan par to, ka Name of the Wind ir stāsts stāstā, kas izmanto visas šīs struktūras iespējas [nu labi, šur tur arī mīnusus, kas mani reāli besī] un to visu kā reiz ar minimālu ceturtās sienas nojaukšanu (t.i., lai arī es apzinos, ka šis ir stāsts, man nav jāapzinās, ka šī ir tikai grāmata, ko es lasu).

Bet nu saki, ja visi tā dara, un atsaucies uz konkrētiem tekstiem.

(Reply to this) (Parent)