Nu man nav tādas sajūtas, ka cilvēks varētu brīvi un bez strjoma runāt par savu orientāciju, un es tak vispār dzīvoju kautkādā laimes un tolerances burbulītī un ar lohiem pārsvarā nesaskaros.

Ajmīn ja es pazīstu meiteni un jau gadiem uztveru viņu kā savu gandrīz-draudzeni, bet paiet 5 gadi un 2 pudeles vīna, lai viņa man piezīmētu, ka ir bi-, pie tam tikai pēc tam, kad ir uzzinājusi, ka es pazīstu viņas bijušo draudzeni, tas tomēr ir rādītājs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Manuprāt, tā nav ne mana, ne viņas kaite, vienkārši pagāja tik ilgs laiks & tik daudz alko, lai mēs viena otrā atpazītu cilvēku, ar kuru par to var runāt bez kreņķa (t.i., lai viņa konstatētu, ka es neesmu "kā visi"). Lai arī tam būtu jābut defoltajam uzstādījumam, tipa "ar jebkuru cilvēku jebkurā brīdī var parunāt par savu seksuālo pieredzi un preferencēm", ar situatīviem ierobežojumiem "nu varbūt ne par anālo seksu pusdienu laikā" un "paga, tagad mums ir darba mītiņš, par meitenēm pēc tam"

Tā uzsvērtā vienaldzība par seksa preferencēm mani totāli nepārliecina, ja. Cilvēks pēc dabas ir ziņkārīgs, un, ja viņam kaut kas ir demonstratīvi "vienalga", tad tā jau ir slikta zīme.

(Reply to this) (Parent)

+100

(Reply to this) (Parent)