Vai ari lasījuši tikai mazliet vairāk nekā pagalma kaimiņi, tāpēc iedomājušies zinām visu. Mani no šī izārstēja vectēvs, kad 8 gadu vecumā es ierados pie viņa ar Tita Līvija "Hanibāls pret Romu" sējumu padusē un paziņoju, ka nu zinu visas pasaulē ievērojamās kaujas un esmu eksperts militārajā vēsturē. Vestēvs tikai uzvaicāja, smīkņājot, kurš karavadonis uzvarēja kaujā pie Knipskas. Nebūtu tas, arī šobrīd es cibā meitenes mācītu pareizi dzemdēt, slimniekus - ārstēties, bet rakstniekus - rakstīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

No otras puses, ja XVIII-XIX gs. mākslā svarīgākais aspekts bija maksimāla tehnisko prasmju izkopšana, lai spētu gleznot ainas, kas skaistākas nekā dabā, un rakstīt dzīvi, kas skaistāka par IRL, tad mūsdienās viens no mākslas pamatuzstādījumiem ir tieši pārsteigt ar ko nebijušu (tas pats uzstādījums kā viduslaiku faķīriem, kropļu cirkum vai ugunsrijējiem). Tb kaut vai beigtu žurku pienaglot, bet lai tikai publika vemtu. Aiz kam tik populāras ir visas instalācijas, kamēr visādas tur grafikas un stājglezniecības pamazām atiet otrā plānā. Varbūt tāpēc arī citās jomās tiek prasīts kas nebijis un "oriģināls"?

(Reply to this) (Parent)