Interesanta tēma. Aizdomājos, piemēram, ka Perveņeckas "Gaetāno Krematoss" es lasīju megalēni - vienīgā grāmata, kuru, lasot tramvajā, mēdzu aizvērt stipri pirms tā brīža, kad jāsāk domāt par izkāpšanu. Izlasi 2 lpp un saproti, ka vairāk vnk nelien. Citas dažkārt izlasās vienā rāvienā no vāka līdz vākam, viss forši, aizrauj, ņem grāmatu līdzi uz tualeti. Bēeeet - "Gaetāno Krematoss" es atceros, pārcilāju prātā, atkārtoti pārskatu, kā atbildētu uz jautājumiem "vai man patika, ko es ieguvu, ko man nozīmēja tas un ko šitais, kas tas vispār bija". Ātri izrauto uz tualeti līdzi ņemamo gabalu tikpat ātri varu aizmirst. Kas gan nenozīmē, ka atceros tikai smagi lasāmus darbus, bet, ja to, vai grāmata bija man pa prātam un vai es tajā dzīvoju, vērtētu tikai pēc nolikšanas biežuma un paužu ilguma, atsevišķos gadījumos tas varētu radīt ne vien nepilnīgu, bet pat aplamu ainu. Varētu jautāt klāt "kāpēc noliki?", bet ir jau, kā Tu saki - tam nemaz vienmēr nav tik liela sakara ar apziņu.

(Reply to this) (Thread)

nujā, es jau vislaik domāju, vai likt diskleimeri "es tak nerakstu Literatūru", vai arī tas ir acīmredzami :]

bet vispār tādos gabalos kā GK (kuru pašu gan neesmu lasījusi) bieži vien ir tā, ka cilvēki liek nost tāpēc, ka grāmatā pašā nav ritma - tā vienkārši močī tipa vienu un to pašu vienā un tai pašā toņkārtā, un tā nolikšana malā laiku pa laikam rada šo ritmu, kas atkal ir ļoti nepieciešams.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas jau pat nav par Lietaratūru. Viena no grāmatām, kas ir ļoti palikusi manā prātā un sirdī, piemēram, ir Diānas Seterfīldas "Trīspadsmitais stāsts", ko Literatūras mīļotāji varētu vērtēt kā pastāstiņu, ko varbūt palasīt, kad nekā cita nav pie rokas. Tramvaju literatūra. :)

Tagad gan šajā visā arī notiek lielas pārmaiņas, ķipa Lielā Literatūra vairs nav obligāti kaut kas sarežgīts un saprotams tikai tiem, kuri ir pietiekami erudīti, tomēr spēj ieinteresēt arī tos. Piem., Murakami vai Joņevs.

Bet, jā, ritms ļoti iespējams šim ir atslēga.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ai, nu taču laba literatūra vienmēr ir drīkstējusi būt izklaidējoša un ātri izlasāma - kā Meistars un Margarita, piemēram, vai Odiseja. Tikai tas padara praktiski neiespējamu literatūras elitarizāciju (ja tāds vārds vispār ir :D), jo nav tak nekā elitāra kaut kamā tādā, kura lasīšanai nav nepieciešama Iepriekšēja Sagatavošanās un Garīgi Treniņi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, bet vai nav forši, ja grāmatai izdodas iepriecināt gan to lasītāju, kurš "nav sagatavots", gan to, kurš pirms tās ir "gatavojies". :) Man gan Meistars un Margarita nelasījās pārāk viegli, jo tolaik vēl nebiju gana sagatavota. :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es gan viņu lasīju šausmīgi ātri un viegli, knapi izlīdusi no posma, kurā tic pilnīgi visam, kas rakstīts grāmatās :)

(Reply to this) (Parent)