|
Oktobris 18., 2013
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) augsne | 17:40
Interesanta tēma. Aizdomājos, piemēram, ka Perveņeckas "Gaetāno Krematoss" es lasīju megalēni - vienīgā grāmata, kuru, lasot tramvajā, mēdzu aizvērt stipri pirms tā brīža, kad jāsāk domāt par izkāpšanu. Izlasi 2 lpp un saproti, ka vairāk vnk nelien. Citas dažkārt izlasās vienā rāvienā no vāka līdz vākam, viss forši, aizrauj, ņem grāmatu līdzi uz tualeti. Bēeeet - "Gaetāno Krematoss" es atceros, pārcilāju prātā, atkārtoti pārskatu, kā atbildētu uz jautājumiem "vai man patika, ko es ieguvu, ko man nozīmēja tas un ko šitais, kas tas vispār bija". Ātri izrauto uz tualeti līdzi ņemamo gabalu tikpat ātri varu aizmirst. Kas gan nenozīmē, ka atceros tikai smagi lasāmus darbus, bet, ja to, vai grāmata bija man pa prātam un vai es tajā dzīvoju, vērtētu tikai pēc nolikšanas biežuma un paužu ilguma, atsevišķos gadījumos tas varētu radīt ne vien nepilnīgu, bet pat aplamu ainu. Varētu jautāt klāt "kāpēc noliki?", bet ir jau, kā Tu saki - tam nemaz vienmēr nav tik liela sakara ar apziņu.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |