ņemot vērā to, ka galv. varonis nomināli izrāda psihozes (tipa paranojas, ar visādiem jancīgiem ne-paranojas gļukiem) pazīmes, man šķiet, ka ir tikai normāli uz to koncentrēties.

kas tad ir interesantāks, žīdi un paika? pffff.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vēstures notikumu interpretācija. nācijas tēvu un nācijveides procesu profanizēšana. kaut vai visa tā rīšana.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu bet visa tā interpretācija notiek caur paranoiķa prātu un uztveri, kas pēc definīcijas maina stāstījuma veidu
tbš galvenais varonis = psihotiķis (visticamāk, paranoja, drusciņ šizofrēnijas) - piezīmēsim, ka ne neirotiķis
psihotiķis, savukārt (un tas jau ir pēc Freida) pats savas izstumtās domas nevis "aizmirst" (kā tas parādās grāmatā - bet faktiski attiecas uz neirozēm), bet gan uztver kā "unthinkable" un izstumj no apziņas, uztverot tās kā "citam" piederīgas (kas arī veido žīdmasonu sazvērestību un alter ego)
..un tas arī noved pie mēģinājuma stiprināt psihozes izveidoto pasauli, rakstot Cionas protokolus..

..bet ir atainots pavirši, virspusēji un kariķēti, izbraucot uz lasītāja aizspriedumiem un principa "ja jau psihs, tad noteikti arī amorāls kretīns".

Tbš lasīt to grāmatu kā "smieklīgu stāstu par to, kā varētu paskatīties uz vēsturi" būtu iespējams tad, ja nekad nebūtu bijis ne strukturālisma, ne postmodernisma (vai ja autors būtu Stefānija Meijere, kas droši vien par to neko nezina), bet ne jau nu šajā keisā, kad autors zina atšķirību starp galveno varoni, stāstītāju un autoru, un kad lasītājs zina, ka autors zina.

(Reply to this) (Parent)

btw, seksa aizstāšana ar ēšanu - kā tas arī tiek precīzi formulēts, tipa "kautkādiem idiņiem vajag zem segas sievieti vai zēnu, bet man ir domas par ēdienu", arī ir visnotaļ psihoanalīze.

(Reply to this) (Parent)