Emmm, un tava meaningful life definīcija tādā gadījumā būtu?

Nē, nu, šad un tad uz paģirām uznāk "apcerīgais" par tēmu, kāda ir dzīves jēga, bet vienmēr jēdzīgākais secinājums no tā visa ir un būs tāds, ka, ja negribi sagruzīties, neapceri dzīves jēgu. Un starp citu, fiziska slodze kā reiz palīdz izvairīties no šiem apcerīguma emocionālajiem stāvokļiem. To, šķiet, par britu zinātnieki ir pierādījuši.

(Reply to this) (Thread)

nu tad ko tev te vajag, lai es meaningful life definēju (mandomāt, katram šī definīcija ir pilnīgi individuāla, tā ka nāksies vien tev domāt pašam savu... vai arī daudz, daudz skriet, kas mok ir vienkāršāk) vai lai eju pavingrot, a to pārāk daudz domāju?

(FYI, šitais ieraksts bija kā reiz bāzēts uz personiskās pieredzes novērojumiem, nevis abstrakts uzdirsiens kaut kādiem anonīmajiem neēdājiem/skrējējiem/hobijistiem.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Godīgi sakot, ne viens, ne otrs. Bet man patika teksts par čemodānu un salmiem. Es vienkārši apjuku par uzskaitītajām lietām, un vēl arī laikmeta piesaukšanu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

laikmets kā reiz vietā, jo, man šķiet, agrāk cilvēkiem fiziska slodze+ķimerēšanās+uztura (un vispār iztikas) ierobežojumi bija ikdienas sastāvdaļa, nevis opcija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, pa skrejceļiem akurāt neskrēja, bet augstāka ranga cilvēkiem bija medības, kara apmācība, visādi tur zobencīņu, šausšanas u.c. trunīri. Varbūt par to nedomāja: "Ak! Man riepa jānodzen." Parastie ļautiņi, protams, ofisos nesēdēja, jo bija jādomā par izdzīvošanu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

exactly

(Reply to this) (Parent)