1. terapija ir darbs pašam ar sevi. neviens terapeits, lai cik būtu labs, neko nevar izdarīt Tavā vietā. ja, piemēram, līdz zobārstam vai frizierim ir tikai jāaiziet un jāapsēžas krēslā (ar to tad Tavs darbs beidzas), tad terapijā ar aiziešanu un apsēšanos darbs tikai sākas.
līdz ar to salīdzinoši grūti ir reklamēt šo pakalpojumu. nu nevar solīt, ka izārstēs neirozi vai jebko tamlīdzīgu. tāda reklāma uzreiz prasītos uz izslēgšanu no asociācijas. protams, ir jau iespējas teikt "veiksmīgi ārstē no alkohola atkarības".. Man šķiet muļķīgi, ka terapeiti un psihologi ir tik maz atklājuši internetu. to var un, manuprāt, vajag izmantot, lai iespējami labi raksturotu sevi (tādējādi palīdzot potenciālajam klientam saprast, vai "saskanēs") un savus pakalpojumus, piekoptās metodes.

2. ja nu ar pirmo sastapto terapeitu "nesaskanēs", tad šajās vizītēs tērētā nauda jau nebūs vējā izmesta. darbs būs noticis tik un tā un ieguvums no tā būs. aizejot pie cita terapeita, darbs vairs nebūs jāsāk no nulles.

3. pirmskrīzes laikā cenas, cik zinu, bija uzkāpušas līdz pat 50 Ls par vizīti. nu, jā, tas bija traki daudz. tagad vienas sesijas cena ir 10 - 20 Ls. tas, protams, ir daudz, bet, manuprāt, adekvāti. man personīgi tieši reizēs, kad ir bijis grūtāk to naudu sakasīt, darbs ir bijis visproduktīvākais - tad tiešām negribas atslābināties, gribas fokusēties, koncentrēties, tiešām intensīvi domāt un strādāt.
bet ar to cenu līmeni jau viss īstenībā ir tīri vienkārši - psihoterapeits, sniedzot konsultācijas, nedrīkst strādāt 40 h nedēļā, tas ir par daudz. tad nu jāsarēķina, cik jāpelna, lai varētu sakarīgi izdzīvot ar to stundu skaitu, ko var strādāt.
a kāpēc frizierim jāmaksā tik daudz? un zobārstam? un kopīraiterim?
nedomāju to kā kategorisku spriedumu, bet bieži vien tie, kas nevar saņemties aiziet uz terapiju, atrod daudz iemeslu, t.sk. naudu, lai tomēr neaizietu. bet tie, kas to grib, atrod iespēju atrast naudu vai kaut vai sāk ar krīzes centra vai citas palīdzības iestādes speciālistu apmeklēšanu bez maksas vai par kādiem 5-7 Ls/h.

4. es īsti nesaprotu, no kurienes ir spriedums " ja vien tie paši psih* nesastādītu stingro grafiku divus gadus uz priekšu, uzstājot, ka tas viss kurss ir obligatoriski jāaiziet". tas viss taču ir ļoti individuāli - gan atkarībā no jautājuma, kas jārisina, gan no vienošanās ar terapeitu. noteikti divu gadu termiņi ir dzirdēti tikai asv dažkārt izmantotajos līgumos.

5. es tā domāju - kurš bizness, par to kopumā domājot, nav neuzticams? visi taču grib naudu un visu kvalitāte ir apšaubāma. un vēl baumas. terapija gan, manuprāt, ir daudz tuvāk medicīnai kā kādam no pakalpojumu biznesiem. tāpēc atslēga, manurpāt, ir nedomāt par "biznesu" kopumā, bet par konkrētiem "pakalpojumu sniedzējiem", terapeitiem. uzzināt par tiem iespējami daudz. piezvanīt un parunāties. nevis tikai lai pierakstītos uz tikšanos, bet lai "nointervētu". īsi pastāstītu par savu aktuālo problēmu. pajautātu, vai tās risināšanā terapeits redz sevi vai labāk iesaka kādu citu savu kolēģi. pajautātu, kā var raksturot savu darba stilu un metodes. no tādas sarunas vien jau var samērā labi saprast, vai jums būs vai nebūs "pa ceļam".


nepamatota vai pārspīlēta neuzticība ir šķērslis jebkuras sadarbības veiksmīgai uzsākšanai.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1. Un tu pieņem, ka es to nezināju, jo...?
2. Eēē, vispār es pie galvas daktera neeju tāpēc, ka pēdējās 2 reizes, kad psih* uz mani izmantojuši profesionālās prasmes, viņi izpildījās, pirmajā variantā, stulbi, otrajā - asi neprofesionāli
3. Šī ideja iziet no pieņēmuma, ka nauda ir svarīga personiski (ne vienmēr tā ir), un jebkurā gadījumā man šķiet pilnīgi nekorekti izmantot naudu (kuru pats iekasē) kā līdzekli, lai klientam galvu čakarētu. Tas ir interešu konflikts pēc būtības. Saproti, viens ir maksāt par brendu vai tamlīdz (tipa Rudzītis maksā vairāk par Ješku no Pēterupes), bet pavisam kas cits - apzināti ietekmēt klienta materiālo stāvokli, jo "es esmu psih* un tādā veidā tu labāk strādāsi ar sevi". Tava stunda maksā X-Y naudiņas, un to pašu naudas apjomu es saprotu, bet, manuprāt, stundas izmaksas ir atkarīgas no tā, cik tas darbs patīk/interesē un nogurdina/iztukšo, nevis no tā, vai klients pelna vairāk vai mazāk.
Fenomens "maksāju vairāk, tāpēc man no tā ir vairāk labuma" ir reklāmista lauciņš un tā ir galvas problēma, nevis pozitīva īpašība. T.i., cilvēks, kas nopērk šampūnu par 10 Ls, jo noteikti šampūns par 2 Ls izmazgā sliktāk, nedomā ar galvu. Psih*, kurš pasaka "vot tu strādāsi labāk, ja tu man maksāsi 25 Ls, nevis 15", izmanto klienta esošo galvas problēmu, nevis to ārstē.
4. A tu paskaties jebkur. Psihoanalīze - tik un tik ilgi, psihoterapija - tik un tik ilgi, tik reizes nedēļā utt. Ja cilvēka darbu ar sevi noteiktu naudas apjoms, tad būtu pareizi nākt pie daktera nevis reizi nedēļā, bet tikai tad, kad zini, ka tev točna jāsamaksā 20 Ls par konkrētu pakalpojumu un pats varēsi ar to strādāt. Nu, kā uz sporta zāli vai pie zobārsta. Bet tā jau tas nav; t.i., cik es saprotu, ir jābūt arī sesijām, no kurām nav uzreiz skaidrs, priekš kam.
5. Eēē, ko? Vispār jau cilvēki viens otru nosit un izvaro arī, bet es būtu diezgan priecīga, ja cilvēks, ar kuru es sastrādājos, nepieņem to kā adekvātu problēmas risinājumu.

(Reply to this) (Parent)