1. Un tu pieņem, ka es to nezināju, jo...?
2. Eēē, vispār es pie galvas daktera neeju tāpēc, ka pēdējās 2 reizes, kad psih* uz mani izmantojuši profesionālās prasmes, viņi izpildījās, pirmajā variantā, stulbi, otrajā - asi neprofesionāli
3. Šī ideja iziet no pieņēmuma, ka nauda ir svarīga personiski (ne vienmēr tā ir), un jebkurā gadījumā man šķiet pilnīgi nekorekti izmantot naudu (kuru pats iekasē) kā līdzekli, lai klientam galvu čakarētu. Tas ir interešu konflikts pēc būtības. Saproti, viens ir maksāt par brendu vai tamlīdz (tipa Rudzītis maksā vairāk par Ješku no Pēterupes), bet pavisam kas cits - apzināti ietekmēt klienta materiālo stāvokli, jo "es esmu psih* un tādā veidā tu labāk strādāsi ar sevi". Tava stunda maksā X-Y naudiņas, un to pašu naudas apjomu es saprotu, bet, manuprāt, stundas izmaksas ir atkarīgas no tā, cik tas darbs patīk/interesē un nogurdina/iztukšo, nevis no tā, vai klients pelna vairāk vai mazāk.
Fenomens "maksāju vairāk, tāpēc man no tā ir vairāk labuma" ir reklāmista lauciņš un tā ir galvas problēma, nevis pozitīva īpašība. T.i., cilvēks, kas nopērk šampūnu par 10 Ls, jo noteikti šampūns par 2 Ls izmazgā sliktāk, nedomā ar galvu. Psih*, kurš pasaka "vot tu strādāsi labāk, ja tu man maksāsi 25 Ls, nevis 15", izmanto klienta esošo galvas problēmu, nevis to ārstē.
4. A tu paskaties jebkur. Psihoanalīze - tik un tik ilgi, psihoterapija - tik un tik ilgi, tik reizes nedēļā utt. Ja cilvēka darbu ar sevi noteiktu naudas apjoms, tad būtu pareizi nākt pie daktera nevis reizi nedēļā, bet tikai tad, kad zini, ka tev točna jāsamaksā 20 Ls par konkrētu pakalpojumu un pats varēsi ar to strādāt. Nu, kā uz sporta zāli vai pie zobārsta. Bet tā jau tas nav; t.i., cik es saprotu, ir jābūt arī sesijām, no kurām nav uzreiz skaidrs, priekš kam.
5. Eēē, ko? Vispār jau cilvēki viens otru nosit un izvaro arī, bet es būtu diezgan priecīga, ja cilvēks, ar kuru es sastrādājos, nepieņem to kā adekvātu problēmas risinājumu.

(Reply to this) (Parent)