Grūtniecība (it īpaši, ja tā ir ar sarežģījumiem) un maza bērna kopšana ir process, kas prasa daudz uzmanības, resursu un rūpju, apmēram tikpat, cik normāls darbs uz pilnu slodzi. Un to nav iespējams kvalitatīvi veikt, nekoncentrējoties gandrīz tikai uz šo vienu - nenovietojot šo vienu mērķi savas pasaules centrā. (Es grūtniecības sākumā mēģināju un nonācu slimnīcā uz saglabāšanu, un vienīgais racionālais ārstu sniegtais paskaidrojums tam bija "visa vaina ir galvā", pārējās iespējas tika pamazām izslēgtas.)
Protams, ir drusku patoloģiski, ja cilvēks turpina būt Histēriskā Māte ilgāk kā trīs gadus uz katru bērnu (nu, maksimums piecus, ja to var atļauties un raksturs tam atbilst), un arī es sevī šādas tieksmes neesmu novērojusi. Pieņemot, ka pēc šī bērna es atgriezīšos normālās sliedēs, un, tā kā es netaisos dzemdēt vairāk kā 5 bērnus, tad aktīvais bērnuhistērijas periods manā dzīvē sastāda, lielākais, 3x5=15 gadus. Pieņemot, ka es nodzīvošu 75 gadus, tad paliek 60 gadi, kuros es esmu salīdzinoši normāls cilvēks. Ja atņem bērnību+agrīno pubertāti ~15 gadu garumā, tad 45 gadus. Manuprāt, pietiekami ilgs laiks, lai bezmaksas izglītība un iespējas vēlēt sevi attaisnotu. Un domāju, ka līdzīgu aprēķinu var attiecināt uz citām Histēriskajām Mātēm, kas tevi ir tik briesmīgi traumējušas, aktunabadziņ.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, akesnabadziņš

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Priecājies, ka neesi stāvoklī, tad tavu ņerkstēšanu un diršanos pieklātos uztvert kā Grūtnieces Stulbumu un Histēriskumu. Bet tagad tu kā normāls cilvēks esi visnotaļ Vēlēšanu, Bezmaksas Izglītības un Līdzcilvēku Koriģēšanas Pēc Sava Ģīmja Un Līdzības tiesīgs un cienīgs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

paldies.

(Reply to this) (Parent)