Jūlijs 14., 2006
| 11:18 - dienas citāts
|
Comments:
From: | blaze |
Date: | 14. Jūlijs 2006 - 11:51 |
---|
| | | (Link) |
|
Nu ko, 'nepareizās' ticības ar apgaismību daudz maz iznīcināja, raganas un pārāk daudz zinošie arī vairs nav modē, ļaunais komunisms nonīka... tagad baznīcai jauns ienaidnieks uzradies - homoseksualitāte. Interesanti zināt, kas būs nākamais super-truper cilvēces ienaidnieks, pret kuru cīnīties baznīca uzskatīs par savu pienākumu.
it kā homoseksualitāti baznīca būtu vakar izdomājusi noliegt. šis fenomens nudien nav jauns un salīdzinot ar senākiem baznīcas attieksme ir daudz liberālāka.
From: | blaze |
Date: | 14. Jūlijs 2006 - 12:21 |
---|
| | | (Link) |
|
Vakar vai pirms xxx gadiem, kāda tam starpība? Problēma ir cita - organizācija, kura sevi uzskata par miera nesēju, visu laiku atrod kādu pret ko aktīvi cīnīties... un to, diemžēl, dara izraujot no Bībeles atsevišķus pantus, kaut gan pati sludina, ka Bībeli jāuztver kā vienu veselumu, to nedrīkst dalīt pa pantiem un tulkot, pielietojot pantus pēc savas tā brīža vajadzības.
jā, jebkuras stipras organizācijas viens no pastāvēšanas priekšnosacījumiem ir ārējais ienaidnieks. tā ir reālpolitika, nu un? bet ne jau nu homoseksualitāte ir tā, kas būs galvenais baznīcas ienaidnieku ienaidnieks, jo tas vienkārši būtu smieklīgi, homoseksualitātes "apkarošana" ir tikai maza stastāvdaļa no baznīcas mēģinājumiem būt par tikumīgo alternatīvu mūsdienu masu kultūrai.
Jebkuras stipras organizācijas pastāvēšanas pamatā ir vienojoša ideja un tai nav obligāti jāietver ienaidnieka meklēšanu. Tikai kad citu ideju sāk trūkt, un rodas nepieciešamība par katru cenu attaisnot organizācijas eksistenci, kas visvieglāk izdarāms pierādot, ka šī organizācija tās locekļus sargā no kaut kā, tad arī sākas apdraudējuma avota - ienaidnieku meklēšana.
nē, stipra organizācija rodas kā konkurējošs spēks, un jau pēc definīcijas pret kaut ko cīnās, tieši cīņa pret pastāvošo ir vienojošās idejas pamats. īstās grūtības sākas pēc uzvaras, tad arī ir aktīvi jāmeklē jauns ienaidnieks, jebkura revolūcija ir to pierādījusi.
No kurienes pieņēmums ka cīnīties var tikai PRET kaut ko?
tas ir ietverts vārda "cīņa" definīcijā.
Un šī definīcija būtu.....?
ok, ok, pieķēri - nevarēšu tev dot definīciju. bet cīņa, protams, vienmēr notiek PAR kaut ko, bet pašas cīņas priekšnosacījums ir tas, ka tas PAR ko cīnas vēl nav sasniegs, tieši tāpēc par to ir jācīnās. un ja jau tas nav sasniegts, ir jāpārvar kaut kādi noteikti šķēršļi, vai ne? un tad šie šķēršļi arī ir tas PRET ko jācīnās. proti, ja es esmu PAR gravitāciju pasaulē, kurā gravitācija pastāv un netaisās izzust, tad man par to nav jācīnās, es vienkārši izbaudu burvīgo pievilkšanās spēku. bet cīņā ir jābūt ne tikai PAR, bet arī PRET, un tieši tas cīņu padara par cīņu.
Es nenoliedzu ka katrā cīņā, bez PAR elementa ir arī PRET elements, bet kādēļ tad cīņas būtība ir jāreducē tikai uz vienu no šiem abiem savstarpēji saistītajiem elementiem?
"....stipra organizācija rodas kā konkurējošs spēks, un jau pēc definīcijas pret kaut ko cīnās, tieši cīņa pret pastāvošo ir vienojošās idejas pamats. īstās grūtības sākas pēc uzvaras, tad arī ir aktīvi jāmeklē jauns ienaidnieks, jebkura revolūcija ir to pierādījusi."
un? viss sakrīt. organizāciju vajag, lai pret kaut ko cīnītos, ar kaut kādu tālākejošu mērķi (par kaut ko). ja mērķis ir sasniegts, cīņa vairs nav vajadzīga, tātad nevajag arī organizāciju. šajā brīdī organizācijas parsti negrib beigt savu eksistenci, tāpēc mākslīgi meklē aizvien jaunus un jaunus ienaidniekus. mērķis (par) it kā paliek, bet ienaidnieks (pret) jau ir cits.
Nu prakse rāda,ka mākslīgi ienaidniekus sāk meklēt galvenokārt tad, kad mērķis netiek sasniegts un nav zināms kad tieši tiks sasniegts.
Ir tak ne viens vien piemērs, kad kādas valsts diktators uzsāk karu tikai tādēļ lai "piesegtu" savas līdzšinējās politikas neveiksmes.
nu jā, tas ir otrs variants, un tev taisnība, ka biežāk izplatīts. |
|
|