man šķiet, ka Dainai pašai grūti - tas ir tā kā skolas gados - pat kropļi un vārguļi piedalās vēl vārgāko sišanā, lai tikai kāds nepadomā, ka viņi paši sitami...

(Reply to this) (Thread)

Par Dainu neko nemāku teikt, neesmu viņu redzējusi gadiem ilgi, precīzāk, neesmu ar viņu kaut cik parunājusi gadiem ilgi. Attiecīgi runāju tikai par "es-personu".

Nujā, bet tajā interesanto-garlaicīgo būšanā ir kaut kas slimīgs. Droši vien tas, ka tev ir tik ļoti svarīgi, kā tevi uztver apkārtējie, ka tev sāk kļūt dziļi vienaldzīgi, kā tu pats jūties.
Agnesei Krivadei, starpcit, savulaik bija sleja par tēmu, ka "cik ļoti garlaicīgas ir viņas pusaudža gadu pārdomas" un "cik ļoti viņa vēlas būt interesanta", Dieva dēļ, cik ļoti gan cilvēkam ir jāgrib būt "interesantam", ja sava interesantuma vārdā viņš ir gatavs pazemot pusaudzi.. Tas nekas, ka šis pusaudzis ir viņš pats pagātnē...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

par Agnesi man ar smagas domas... - par to gribēšanu lēkt augstāk par...
Bet par to interesantumu - te man šķiet pamatā ir viena pavisam vienkārša, toties jo smaga lieta, - cilvēks negrib būt vientuļš, cilvēks grib būt piederīgs - tas bara instinkts ir gandrīz tik pat stiprs kā izdzīvošanas... Un, lai piederētu, piestāvētu, atbilstu, derētu, cilvēks ir gatavs zemoties, lūgties, noliegt un pielūgt - da jeb ko... Tie, kas stāv pāri šim, ir tie LIELIE, STIPRIE, ĪPAŠIE...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nubet... Nubet... kāpēc tieši tie cilvēki, kas ir interesanti un mīlami, tik ļoti cenšas iztaisīties par Interesantiem un Žēlojamiem?

Lai arī jāatzīst.
Ka ir jocīga sajūta.
Jocīga tā apziņa (kas ir man), ka manā dzīvē nav nekā Īpaša. I mean, viss ir tik ļoti ordinārs, ir ļoti iederīgs cilvēks blakus (neviens nesaprot, ko es esmu viņā saskatījusi, un labi, ka tā, tā tik vēl trūka, ka kāda man viņu noceltu ;)), ir labs un gudrs bērns, kas ir iemācījies lasīt un teikt "bļin", ir parasts darbs, ar kuru es nez kāpēc netieku galā, ir hobijs - pērlīšu vēršana, ir mietpilsoniski ģimeniskie sapņi, ir patēriņa karte.. Jocīga tā sajūta, ka es esmu gadiem plēsusies, lai izjustu Laimi, meklējusi to visneiedomājamākajās vietās, un izrādās, ka tā vienkārši Notiek tad, kad tu apstājies un pārstāj būt kāds cits.
Un tad liekas, ka tā ir nepareizi, un ka patiesībā vajag tak būt Gudrākai un Krutākai un Radošākai un Intelektuālākai un hvz kādai vēl, bet ir pārāk labi, lai paceltu pakaļu un sāktu plosīt sevi gabalos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

gudrību jau vajag, lai saprastu, cik daudz Tev ir, vēl pirms Tev to kāds atņem, pati pazaudē vai vienkārši beidzas...
Un par interesantumu patiesi cīnās pat tie, kam, vismaz no mana skatupunkta raugoties, tā ir atliku likām... Kaut vai tepat cibā - iznesas pa divi deviņi, ka tik kāds pamanītu, novērtētu..., bet, līdz ko ierauga, ka kāds cits līdzās dara to pašu... tā ir tāda netīrumu un uzkāsienu gūzma, ka vai bail...
Piemēram, tā pati aptauja - tak visiem, kas bija ieteikti, prasīja - gribi vai negribi piedalīties... un piekrita, paši piekrita... pat dienasgramata...
p.s. nuja, bet pati jau es neesmu labāka, varbūt man piedodams, jo interesanta jau ar pārlieku neesmu;))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Atceries, Kastaņedam bija tā frāze "Losing self-importance"? Nu, ja esi lasījusi "Journey to Ixtlan"?

Bet tā self-importance, tā nepieciešamība lasīt un citēt Kastaņedu, zini, kad tas uznāk, tad no tā izārstēties praktiski nevar. Reku, es gribēju teikt, ka man tas ir izdevies, bet skuju.

Savukārt mīļotais - es tiešām nebiju zinājusi, ka viņš ir lasījis Kastaņedu. Tad viņš pats par to ieminējās. Ar tekstu "ā, peijote. No tās baigi pļūtīt vajag." - "???" - "Nu, tajā grāmatā, nu tajā..." - "Kastaņedas?" - "Jā, tur viņam katru reizi pēc tam, kad bija salietojies, bija caureja. Vai arī viņš izvēmās."
Nu jā, tas pēdējais bija par tēmu. Par to "garlaicīgumu" un "interesantumu". Es, meklējot savus citātus, ar kuriem pazīmēties, acīmredzot biju palaidusi garām caureju :)

(Reply to this) (Parent)