Manai mīļotai bija uzstādījums, ka vakara ieritināšanās pie pleca ir nediskutējams rituāls - cements, kas dara jēdzīgu divu patstāvīgu personību kopdzīvi. Pat ja kādam ir neatliekami darbiņi vēl darāmi, vai vēlme savā nodabā ko padarboties. Pēc tam, kad otrs ir iemidzis, tad var celties un rosīties, bet ja izpaliek šī būtiskā attiecību izpausme, tad nav jēgas apdzīvot koptelpu.
Es padomāju un pilnībā piekritu, kaut nevienmēr tas ir viegli realizējams. Bet tam būtu jābūt par principu - abpusēji pieņemtu.

(Reply to this) (Thread)

nez, man nav tādas nepieciešamības. gulētiešana pats par sevi ir pārāk mainīgs process (atkarīgs no garastāvokļa, bērna un tūkstoš citām niansēm), lai ieviestu tur stingrus paradumus.

no rīta sabučot pusmiegainu cilvēku gan ir dikti ok. un pēc darba braukt uz mājām reizē. katram pārim ir savi rituāli.

(Reply to this) (Parent)