Z.Baumans „Globalizācija. Sekas cilvēkam un sabiedrībai”,M.2004
Patiesībā attāluma jēdziens nav objektīvs, bezpersonisks fizisks dotums, bet sociāls produkts, tā izkliede ir atkarīga no ātruma, ar kuru mēs to pārvaram (bet monetārajā ekonomikā vēl no tā, cik izmaksās tāds ātrums). (24.lpp.) Visas citas kolektīvās identitātes ir atkarīgas no šī ātruma. „Tuvu” – tā ir telpa, kuras ietvaros cilvēks jūtās kā mājās, telpa, kur viņš reti, ja vispār jebkad izjūt nedrošību, nezina, ko runāt un darīt. Doties tālumā nozīmē izrādīties aiz savu zināšanu robežām, ne savā vietā, un ne savā stihijā, gaidot nepatikšanas un baidoties no ļaunākā. „Tuvu” un „tālu” ir pretstati starp skaidrību un neskaidrību, pārliecību un svārstīšanos, izrādīties „tālu” nozīmē izrādīties nelaimē. Šajā gadījumā no cilvēka tiek prasīts prāts, viltība, izveicība vai drosme. Viņam nepieciešams izzināt svešos noteikumus, bez kuriem neiztikt un apgūt tos ar riska pilnu mēģinājumu un nereti dārgi maksājošu kļūdu metodi. „Tuvuma” ideja tieši otrādi nozīmē problēmu neesamību. Šeit ir pietiekami ar nesāpīgi apgūtajiem ieradumiem. Bet kā ieradumi tie netiek sajusti kā nasta. Sekošana tiem neprasa piepūli un vienkārši nerodas iemesls uztraukties un svārstīties. „Vietējās kopienas” jēdziena saknes atrodas tieši šajā pretstatā starp „šeit” un „tur”, „tuvu” un „tālu”.[...] (25.- 26.lpp.)

(Reply to this)