kāds ir kļuvis laimīgs tāpēc, ka ir "saprasts" sarunas līmenī? nezinu vis. sapratne var padarīt laimīgu, bet tā ir cita veida, dziļāka sapratne, kurā nebūt nav nepieciešams tas, lai mani "saprot" teksta līmenī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nesaku, ka kāds ir kļuvis laimīgs tāpēc, ka ir saprasts, bet, ka ir kļuvis nelaimīgs tāpēc, ka ir nesaprasts (vai arī viņam vienkārši nav bijis ar ko parunāt) un juties vientuļs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man liekas, šajā gadījumā problēma ir nevis "neviens mani nesaprot", bet paša nespējā būt pašpietiekamam, izmisīgā nepieciešamībā pēc "sapratnes".
bet jebkurā gadījumā šis "kāds", kas ir "nesaprasts" un "vientuļš", var paņemt katru otro grāmatu grāmatplauktā, kaut vai piecas minūtes parakāties pa SC, lai atrastu kādu, kas viņu "varētu saprast" vai kādu, ar ko identificēties - un šāds netiešs kontakts arī ir kontakts. tāpēc jau man, piemēram, labāk patīk būt nelaimīgai nekā "nekādai", jo, nelaimīga esot, es varu bez grūtībām atrast 10-20 bēdubrāļus/māsas, kas jūtas gluži tāpat kā es, un piedevām vēl saglabāt savu nelaimīgumu, kas ir akūti nepieciešams, lai šos bēdubrāļus/māsas identificētu un uztvertu kā savējos :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Labi, šādā ziņā jā, bet, varbūt cilvēks jūtas vientuļš (un pēc tam arī nelaimīgs), jo viņu nesaprot (vai nemīl? negrib?) kādi "īpaši" (konkrēti) cilvēki.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu un? es jau nesaku, ka "visi nelaimīgie ir laimīgi", es saku, ka "nelaimīgajiem ir daudz vairāk reāla vai iedomāta kontakta ar plašāku sabiedrību kā laimīgajiem", un ar sāpi "mani nesaprot/nemīl/negrib mans Īpašais Cilvēks" jau nu toč var atrast sāpjubiedrus, cik nevajag.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tomēr tu saki, ka nelaimīgie nav vientuļi, bet es gribu teikt, ka "kaut kāds sāpju brālis" ne vienmēr mazina vientulību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

zini, ir tomēr milzīga atšķirība starp situāciju, kurā tu esi nelaimīgs un vismaz reizi nedēļā satiec savus draugus, un situāciju, kurā tu esi laimīgs un nesatiec savus labākos draugus mēnesi vai divus. tad, kad es biju nelaimīga, man apkārt vislaik bija draugi, visu laiku kaut kas notika, nedēļu nesatikt kādu - tas bija neiedomājami. tagad 2-3 nedēļas pavadīt darbā/mājās/ar MC un atsvešināties no gandrīz visiem draugiem ir norma. vai satikties un tūlīt pat skriet prom, jo vienkārši... vienkārši vairs nav tas. sapratnes pietrūkst, lai cik jocīgi tas neizklausītos. un, tā kā es neesmu nelaimīga, tad man nav motivācijas k-ko mainīt.
t.i., šobrīd tu runā par Vientulību kā par Dvēseles Stāvokli, kas ir Absolūti Nepieciešams, Lai Justos Patiesi un Dziļi Nelaimīgs (atvainojos par ironiju), es runāju par vientulību kā par reālu, faktisku atsvešināšanos no sev tuviem cilvēkiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Labi, jā, tev taisnība. Mēs par vientulību runājām savādāk.
PS. Es tieši nesen domāju, ka tevi vairs galīgi neredz un brālim vairākas reizes par tevi apjautājos. Tad redz kā - tev iet labi. Man prieks (nevis par to, ka vairs neparādies mūsu mājās, bet par to, ka esi laimīga ;)).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mani patiesībā nošokēja fakts, ka viņš brauc kaut kur ellē ratā un es par to uzzinu post factum... apmēram tad arī sapratu, ka nu jā, sasodīti ilgi viņu neesmu redzējusi. un zini, it kā pietrūkst, reizēm pat ļoti, bet, kad pienāk izvēle - satikties ar puisi vai Aleksi vai braukt mājās pie bērna vai satikties ar Aleksi - tad lēmums ir diezgan viennozīmīgs :/

(Reply to this) (Parent)