Maijs 9., 2005
| 23:33 bērns, viņš šonakt gulētejot paprasīja sedziņu, no kuras parasti kategoriski atsakās, gulēja brīdi tāds apsegts un tad ļoti gaišā balsī teica: tā kā eža kažociņš. šodien kārtējo reizi pierunāja mani ielīst pie viņa skapī, un tā mēs tur sarāvušies tupējām pustumsā starp aizmirstām drēbēm un klusītēm sačukstējāmies.
mēs visi taču bijām tādi, jūs visi tādi bijāt. kur tas pazuda? un vai to jelkad, jelkā ir iespējams atgūt?
|
Comments:
ak, nu. tik ļoti jau nesaruka, lai nevarētu tikt iekšā. bet paskaties pats - kad tu pēdējo reizi sēdēji skapī?
(kaut vai kā igaunis)
es sēžu savā istabā. un klausos, kā līst.
tas ir gandrīz-gandrīz. bet padomā, izskriet ārā lietū. tikai tāpēc, lai lietus lāses ritētu pār seju un pieglaustu matus pie vaigiem.
tā es arī agrāk nedarīju. tās ir kautkādas sieviešu izdarības, cik man zināms.
ēēēē nu labi. no maniem draugiem tā mēdz(a) darīt THP.
un vispār - bērni ap šo laiku jau ir gultiņās. ar plīša lāčiem un sedziņām kā eža kažociņiem.
(bet tev tas piemīt. vismaz reizēm, kad tu aizmirsties.)
un daru jau viskautko, ko bērnībā gribēju, neeju gulēt, lasu, guļu ilgi, spēlēju instrumentus, tiekos ar visko ..
Ir iespējas to visu saglabāt. Bet ne tik izteikti. Mans darba kolēģis pērk spēļmantiņas, bet viņa bērni ar tām dabon spēlēties tikai tad, kad viņš pats ir izspēlējies. Mēs ar bērnības draugu mēdzam vēljoprojām kāpt augstās priedēs un ilgi tur sēdēt. Daži man pazīstami cilvēciņi ņem sev līdzi gultā jaunas rotaļlietas (nu protams šajā vecumā tie ir mobilie tālruņi, vai kas tamlīdzīgs)Dažkārt ir sanācis aiziet uz pļavu, un griezties pa apli tik ilgi kamēr noreibst galva un ir jākrīt gar zemi. Bet kad gar zemi nokrīt, tad pasaule tomēr turpina griezties.
Atgūt var, es nez, man liekas ka var. Bet dažkārt tikai trūkst tā patiesuma, un tas viss kļūst pārāk uzspēlēti.
ehhh, un kad uznāk nīgrums, tad iedomāties, kā tie visi nenovīdīgie kretīni iet gulēt ar savu mīļo plīša lācīti rokās :)
wiii, viņi ir tik piemīlīgi, pilnīgi gribas viņus sabučot :)
a tā odnaka būtu stratēģija. visus nīgros kretīnus sabučot un uz pārsteigto skatienu atbildēt "ak, nekas, nekas, es tikai iztēlojos, kā tu aizmiedz ar savu plīša lācīti rokās" :)
un pār pasauli valda mīlestība un plīšu lācīši ar aizšūtiem vēderiem. Viņiem tak arī ir gribējies zināt, kas lācītim vēderā.
man laikam vēl viss nau pazudis pavisam. pavisam vēl ne.. atgūt? varbūt, kad būs vecuma plānprāts :) nē nopietni, es nezinu, vai atgūt var. vai maz tāds ievainotais spēj atgūt...
Šķiet, svarīgāk ir nepazaudēt, nevis atgūt...
ar tām pašām sajūtām vairs nevar atģūt, vismaz es nemāku
it kaa var,bet truuxt taa viegluma. Un ja arii esi tik viegla kaa puuka, kad plikaam kaajaam skrien pa lietaino Riigu, tas tikai uz paaris mirkljiem. Tikliidz piedomaa, taa mirklis pazuud. Mees laikam par daudz domaajam, taapeec vairs nav tik vienkaarshi |
|
|