Ir iespējas to visu saglabāt. Bet ne tik izteikti. Mans darba kolēģis pērk spēļmantiņas, bet viņa bērni ar tām dabon spēlēties tikai tad, kad viņš pats ir izspēlējies. Mēs ar bērnības draugu mēdzam vēljoprojām kāpt augstās priedēs un ilgi tur sēdēt. Daži man pazīstami cilvēciņi ņem sev līdzi gultā jaunas rotaļlietas (nu protams šajā vecumā tie ir mobilie tālruņi, vai kas tamlīdzīgs)Dažkārt ir sanācis aiziet uz pļavu, un griezties pa apli tik ilgi kamēr noreibst galva un ir jākrīt gar zemi. Bet kad gar zemi nokrīt, tad pasaule tomēr turpina griezties.

Atgūt var, es nez, man liekas ka var. Bet dažkārt tikai trūkst tā patiesuma, un tas viss kļūst pārāk uzspēlēti.

(Reply to this) (Thread)

ehhh, un kad uznāk nīgrums, tad iedomāties, kā tie visi nenovīdīgie kretīni iet gulēt ar savu mīļo plīša lācīti rokās :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

wiii, viņi ir tik piemīlīgi, pilnīgi gribas viņus sabučot :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a tā odnaka būtu stratēģija. visus nīgros kretīnus sabučot un uz pārsteigto skatienu atbildēt "ak, nekas, nekas, es tikai iztēlojos, kā tu aizmiedz ar savu plīša lācīti rokās" :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un pār pasauli valda mīlestība un plīšu lācīši ar aizšūtiem vēderiem. Viņiem tak arī ir gribējies zināt, kas lācītim vēderā.

(Reply to this) (Parent)