Droši vien nebija viegli izlemt, kā nekā, šī eksperimenta rezultāts būs redzams tikai pēc daudziem gadiem.

(Reply to this) (Thread)

zini, nē, bija gana viegli. jo ar mani eksperimentēja ar kristietību (sekas diezgan briesmīgas), ateisms/materiālisms mani nevaldzina, agnosticisms ir pārāk sarežģīts bērna uztverei (t.i., puikam tak gribas, lai mamma kaut ko arī zina, nevis vislaik atbild "neviens to nevar pateikt"), bet bērnības laiku, kad intensīvi lasīju grieķu mitoloģiju, vēl joprojām atceros ar prieku. politeisms ir sasodīti labs pasaules uzskata modelis, un lielā mērā tieši tāpēc, ka to ir praktiski neiespējami uztvert burtiski (šaubos, vai pat rūdīts dievturis no sirds tic, ka pastāv "reāla" Dēkla vai "reāla" Jūras māte). Kas arī ir labākais reliģijā - ka mitoloģija netiek uztverta burtiski. Un no politeistiskajām mitoloģijām latviešu mitoloģija bija diezgan dabiska izvēle.

un tas nav nekāds eksperiments, tas ir mans bērns! :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, skaties, kad bērns atklās kādas pretrunas, varbūt būs dusmīgs uz tevi;) Visi bērni taču agrāk vai vēlāk atklāj, ka salavecis nav īsts;) Bet tradicionālā latviešu mitoloģija tik tiešām ir... mmm... labdabīga un nekaitīga, ja tā var izteikties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu pagaidi. es, piemēram, nebiju dusmīga uz savu mammu par to, ka viņa man ļauj lasīt sengrieķu mītus (lai arī kādā brīdī konstatēju, ka tie ir izdomāti). bet labāk jau konstatēt pretrunas latv. mitoloģijā, kas pēc būtības ir pietiekami naiva, lai pretruna tiktu atklāta agri un attiecīgi cilvēks varētu attīstīties, nekā, piemēram, kristietībā, kur man vajadzēja gadus 20, lai saprastu, ka ne jau tajā idejā par "Kristu kā vēsturisku personu" ir tā jēga. T.i., man ir svarīgi, lai bērna reliģiskie priekšstati būtu pietiekami elastīgi, lai, sasniedzot saprātīgu vecumu, viņš varētu tos salīdzinoši viegli mainīt + būtu iekšā pamats, t.i., izpratne par to, ka pasaule var tikt skatīta no reliģiska/mitoloģiska viedokļa un daudzkārt šis skatījums ir produktīvāks nekā materiālistiskais (uhh, šas akal sāksies diskusija ;)).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Heha, iespējams, sāksies gan;) (vai tu mani izaicini?)
Ja mēs atliekam malā jautājumu par to, vai ir jēga sniegt cilvēkam priekšstatu, ko tas agrāk vai vēlāk tāpat atmetīs, tad tomēr ir vēl viens jautājums, ko gribu noskaidrot: kādos tieši gadījumos reliģiski mitoloģiskais skatījums uz problēmu ir produktīvāks?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

izaicināju, jo darīt nav ko :) nē, nu ja nopietni, tad man patīk padiskutēt - līdz brīdim, kamēr iestājas riņķa deja, kad cilvēki sāk truli atkārtot savus argumentus.

produktīvāks tas ir tajos gadījumos, kad cilvēkam ir nevis jātiek galā ar ikdienas problēmām - kad, protams, ir labāk pieņemt, ka dators ir mehānisms un nekādi datorrūķīši tur nedzīvo un lamāt stulbos windowzus nav nekādas jēgas ;) - bet tajos brīžos, kad ir jātiek galā ar fundamentālām eksistenciālām problēmām. vai jebko, kas attiecas uz emocionālo sfēru, sevis, citu & dzīves vispār izprašanu. mitoloģiskais skatījums pēc būtības ir holistisks, nesadalīts (arī politeismā, jo ir tak gana skaidrs, ka dievi viens otru papildina, veidojot vienotu sistēmu, no kuras nevar patvaļīgi kaut ko izslēgt), bet "racionālais" skatījums tiecas sadalīt pasauli. un ir šis tas, ko ar sadalītu skatījumu vienkārši nav iespējams aptvert.
t.i., man vismaz nekad nav iznācis nonākt pie skaidrības un iekšēja miera, neuztverot pasauli kā kaut ko vienotu, kā lielu savstarpēji saistītu sistēmu, kā dzīvu organismu - un, tikko es sāku uztvert pasauli kā "dzīvu organismu", tā tas jau ir panteisms, t.i., "dvēseles" piedēvēšana arī nedzīviem priekšmetiem. vai, ja es vēlos izprast, nafig viss notiek tā, kā notiek - racionālais skatījums piedāvā tikai divas alternatīvas, vai nu determinismu vai pilnīgu nejaušību (un kaut kādas variācijas starp abiem), bet ne viens, ne otrs neatbild uz jautājumu par to, vai tam visam pasākumam ir kāda dziļāka jēga. ja es uztveru pasauli caur reliģisko priekšstatu sistēmām, tad man uzreiz paveras vēl n-tās iespējas izskaidrot pasauli, sākot ar "labajiem gariem/ļaunajiem gariem", turpinot ar "ciešanām, kurām mums jāiziet cauri" un beidzot ar "viss jau tagad ir kārtībā, tu tikai pagaidām to neapzinies, bet dao ir visā, tev atliek to tikai pamanīt". t.i., cilvēkam uzreiz ir daaaudz vairāk iespēju atbildēt uz jautājumu "kāpēc" un spēt tikt galā ar konkrēto situāciju bez iekšēja sabrukuma. atšķirība apmēram tāda pati kā starp cilvēku, kam ir tikai nazis, un cilvēku, kam ir pilns galdnieka darbarīku komplekts.
protams, latviešu mitoloģija ir tikai pirmais solis šitajā ceļā, bet ļoti labs un mazam bērnam atbilstošs solis ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nevaru īsti saprast, kādēļ ir nepieciešama mitoloģija, lai pasauli uztvertu kā vienotu veselumu. Vismaz man ar to problēmas nerodas, t.i., varu vienlīdz labi domāt gan par visumu, gan par Zemi, gan okeānu, gan zivīm, gan lenteņiem, kas bojā zivīm dzīvi.
Ja ir runa par determinismu vai nejaušības principu, tad neviens no tiem, protams, neko neapgalvo par jēgu. Bet jēga taču ir tik subjektīva lieta, t.i. jēga ir tieši tam un tieši tik daudz, cik pats to piešķir. Katrā ziņā es negribētu dzīvot pasaulē, kuras pastāvēšanai ir kāda stingra no ārpuses noteikta jēga un mēķis - tas sasaista rokas.
Kas attiecas uz "arsenālu" ar ko atbildēt uz "kāpēc" jautājumiem, tad mitoloģijas/reliģijas, protams, rullē, jo atbildi ir iespējams gūt ļoti ātri un nekur tālu nemeklējot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nav nepieciešama mitoloģija. bet ir nepieciešams domāšanas veids, ko visvieglāk iemācīt ar mitoloģijas palīdzību. tāpat kā matemātiku mēs mācāmies lielā mērā tāpēc, lai pieradinātu sevi domāt, ne jau tāpēc, ka mēs dzīvē dikti daudz taisītos logaritmus izmantot ;) ikdienas domāšana skata pasauli sadalītu, un (hm, tam noteikti ir labāks nosaukums, bet sauksim to šitā:) sakrālā domāšana skata pasauli vienotu, ar laiku tu vari atteikties no mitoloģijas, izvēlēties citu vai veidot pats savu (un tas tomēr diezgan neizbēgami notiek), tas ir pilnīgi vienalga, galvenais, ka tev ir prakse domāt šādā veidā. protams, es arī nedomāju "mitoloģiski", t.i., neticu kaut kādām konkrētām dievībām un nenesu medus podiņus pie pagalma lielās liepas (lai arī varbūt vajadzētu), es uztveru mitoloģiju kā simbolu sistēmu pasaules izprašanai. (bet patiesībā es nezinu, vai tu runā par to pašu, ko es, sakot "izprast pasauli kā vienotu veselumu", precizēsi, kā tas ir?)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Muļķīgi ir mācīties matemātiku tikai tāpēc, lai pieradinātu sevi domāt. Tas beigsies ar to, ka tu veltīgi izšķiedīsi laiku, ko tu varēji pavadīt domājot par sev svarīgām lietām. Vieglākais veids, kā iemācīties domāt ir domāšana. Un visvieglāk ir iemācīties matemātiku tad, ja tev ir kaut kas jāsarēķina/jānomodelē un tu nezini labāku paņēmienu, citiem vārdiem sakot, ir viegli iemācīties to, kas tev ir vajadzīgs.

Uztvert pasauli kā vienotu veselumu... iedomājies koku, kas sākas ar stumbru un sazarojas arvien sīkākos zariņos, iedomājies zirnekļa tīklu. Tā es uztveru vienotu pasauli. Kā milzīgu informācijas apjomu, kur viena informācija izriet no otras kā koka zari sazarojoties un viena informācija ir saistīta ar otru kā pavedienu krustojumi zirnekļa tīklā.

(Reply to this) (Parent)

tā dvēseles piedēvēšana nebija gadījumā personifikācija?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ē, nē. personifikācija ir tikai mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis.
bet arī panteisms tas nav, es samuldējos. animisms.

(Reply to this) (Parent)