|
Februāris 19., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 22:31 - bērna reliģiskā audzināšana
biju jau cerējusi vēl kādu laiciņu iztikt bez šī jautājuma cilāšanas (kāds nu no manis reliģiskais audzinātājs, ja pašai nav nekādas sakarīgas reliģiskās sistēmas, pie kuras pieturēties), bet acīmredzot nāksies. bērns šodien teica, ka Saulīte aizgājusi "pie Dieva", un pēc tam apjautājās, kur tad īsti ir "pie Dieva".
Tīri impulsīvi izdomāju, ka vismaz pāris gadus bērnu varētu audzināt tradicionālās latviešu mitoloģijas garā. Ar latviešu Dieviņu, ar Laimu, ar Māru, ar zemes māti un jūras māti. Man tas liekas loģiski, jo - pirmkārt - tā ir tā sistēma, kuras pamati viņam jau ir ielikti ar dziesmiņām un stāstiem par rūķīšiem un "laumiņām" (nu labi, varbūt laumiņas nav paši latviskākie tēli, bet tā nu sanācis, ka bērns uzskata, ka tajā biezajā stiklā kāpņu telpā - nu, tajā, kas laiž cauri gaismu un ir noslīpēts rūtiņrakstā - dzīvo laumiņas).
Bez tam: latviešu mitoloģija ir viena no harmoniskākajām un humānākajām man zināmajām mitoloģiskajām sistēmām (šis ir viens no iemesliem, kāpēc es bērnam negribu sniegt kristietiskos priekšstatus - jocīgi paliek, iedomājoties, ko es viņam stāstīšu Lieldienās), kas ir arī pietiekami vaļīga, lai tajā varētu ieviest jaunus priekšstatus, un pietiekami vienkārša un viegli saprotama. Piedevām vēl tā ir diezgan viegli atmetama reliģija, t.i., tev nav paredzēts Dieva sods par atkāpšanos no tās.
Kas attiecas uz kristietību, tad tikpat labi es varētu bērnu audzināt sātanisma garā. Asinis, asinis, asinis un nemitīgs grēka, vainas apziņas, piedošanas/nepiedošanas, parādā būšanas/parādnieka lietas, es vēl atceros, kā savā bērnībā aizmirsos ienācu baznīcā ar konfekti mutē, visu dievkalpojumu nosēdēju, paniski domājot, ka bāc, es ēdu baznīcā, par šito es noteikti gadu degšu elles ugunīs. Tagad manas attiecības ar kristietību ir daudz mierīgākas, un lielāko daļu ideju es esmu šādā vai tādā veidā asimilējusi savā pasaules uzskatā, bet tā nu reiz ir viena no tām reliģijām, ko drīkstētu praktizēt tikai pēc 18 gadu sasniegšanas. Vai 21.
Kas attiecas uz budismu, dzenbudismu vai daoismu, karmas diagnostiku vai citiem pasākumiem, kas man ir simpātiski, tad tā jau vairāk ir filosofija un dzīvesveids, ne reliģija (pareizāk, es ne vella nezinu no budisma un daoisma mitoloģijas, katrā ziņā ne jau nu tik daudz, lai stāstītu bērnam). Bērna tēvs droši vien varētu audzināt puiku hinduisma garā, bet bērna tēvs acīmredzami nav pieejams gluži katru reizi, kad bērns ar pliku dupsi stāv vannasistabā un pajautā kādu reliģiskas dabas jautājumu. ;) (Varētu padomāt par grieķu mitoloģiju, bet nē, latviešu tomēr ir mazliet pierastāka un mazliet - cik man zināms - piedienīgāka.)
Kas attiecas uz ateismu/materiālismu/visām tām lietām, tad pilnīgi viennozīmīgi nē. Ja gribēs - manis pēc lai kļūst par ateistu, kad pieaugs (labāk jau par sātanistu, nu, tādu kārtīgu LaVeija stilistikas sātanistu), bet es nebūšu tā, kas viņam mēģinās iestāstīt, ka ārpus fiziski uztveramās pasaules nav nekā cita. Sauksim to par dievībām (politeisms, starpcit, mazam bērnam noteikti ir vieglāk uztverams kā monoteisms; pienāks laiks un sapratīs, ka visi daudzie dievi patiesībā ir viena dieva dažādas izpausmes - kas ir kaut kas tāds, ko pat daudzi "monoteisti" nav sapratuši, sadalot savu dievu "Dievā" un "Sātanā"), sauksim to par rūķīšiem, laumiņām, gariņiem vai sīkajiem-zaļajiem-pediņiem, bet sauksim.
Kas attiecas uz agnosticismu, šitiem visiem "varbūt ir, varbūt nav, to mēs nekad neuzzināsim" - nu, paldies. Tāpat mēs arī "nekad neuzzināsim", vai mēs visi gadījumā nedzīvojam Matriksā; varbūt tad man bērnam uzreiz teikt, ka "iespējams, mēs visi nemaz nestaigājam, nerunājam, neēdam, mēs esam dzīvas baterijas kādā milzīgā datorā, pieslēgti tā sistēmām, kusli un nevarīgi - red pill or blue pill?" Ar laiku viņš tāpat nonāks pie atziņas, ka "nekad neuzzināsim" (neba nu visu mūžu kā pagāns nodzīvos), bet tad viņš vismaz būs pietiekami pieaudzis, lai spētu samierināties ar šo faktu.
Tā, pastrīdējos ar gudru cilvēku, vienojāmies par pareizo risinājumu. ;) Komentēt drīkst. Ieteikt, dalīties pieredzē arī. Atcerieties, ka bērnam ir divarpus gadi. Savam vecumam droši vien gudrs, bet tik un tā - sīks puikucis, kas tagad tikai sāk mēģināt aptvert, kas šī tāda par pasauli, kurā viņš ir nonācis.
|
Reply
|
|
|