Jā, pirmie divi punkti stājas interesantās attiecībās. Bet cilvēkam ar hipertrofētu vainas apziņu taču uz kritiku it kā vajadzētu reaģēt, saprotot, ka tā ir par lietu, bet uztverot to dikti sāpīgi. Cilvēks ar izteiktu vainas apziņu taču pats sevi visu laiku kritizē un citu vārdos nekam jaunam nevajadzētu īpaši parādīties. Vai varbūt šeit vēl jāiesaista vēl sazin' kāda īpašība, nu kaut vai... fanātisms vai pārliecība par savu taisnību?

(Reply to this) (Thread)

nujā, tā es arī biju domājusi... sāpīgi uztveru. lai arī reizēm skaidri zinu, ka nav par tēmu. teixim tā: jebkuru kritisku tekstu es kārtīgi pārdomāju, vai tas tā varētu būt vai nevarētu, un, ja pastāv iespējamība, ka kritika var būt taisnīga, tad lienu vai zemē aiz vainas apziņas par to, ka citiem ar tik kroplu radījumu jāsadzīvo.
bet tā vainas apziņa vairāk sakņojas nevis vainā par kaut ko konkrētu, bet vainā par to, ka es vispār esmu, un tikai pēc tam tiek projicēta uz kaut ko, ko es daru slikti vai nepareizi. vai nedaru, un tas ir slikti vai nepareizi. un pašnāvību neesmu izdarījusi tāpēc, ka vainas apziņa neļauj - sak, šitādas sāpes sagādāšu cilvēkiem. pilnīga bezizeja, ja ļauj šīm sajūtām vaļu.

(Reply to this) (Parent)