nujā, tā es arī biju domājusi... sāpīgi uztveru. lai arī reizēm skaidri zinu, ka nav par tēmu. teixim tā: jebkuru kritisku tekstu es kārtīgi pārdomāju, vai tas tā varētu būt vai nevarētu, un, ja pastāv iespējamība, ka kritika var būt taisnīga, tad lienu vai zemē aiz vainas apziņas par to, ka citiem ar tik kroplu radījumu jāsadzīvo.
bet tā vainas apziņa vairāk sakņojas nevis vainā par kaut ko konkrētu, bet vainā par to, ka es vispār esmu, un tikai pēc tam tiek projicēta uz kaut ko, ko es daru slikti vai nepareizi. vai nedaru, un tas ir slikti vai nepareizi. un pašnāvību neesmu izdarījusi tāpēc, ka vainas apziņa neļauj - sak, šitādas sāpes sagādāšu cilvēkiem. pilnīga bezizeja, ja ļauj šīm sajūtām vaļu.

(Reply to this) (Parent)