ar suicīdu būtu grūti, jo nav jau tā, ka cilvēks varētu 100% droši vēlēties nomirt, t.i., vienmēr būs daļa no viņa, kas to nevēlēsies, tā ka droši vien rezultātā puse no viņa atmirtu un otra puse dzīvotu.

bet pēc tavas attieksmes sanāk, ka, ja tev piedāvātu sasniegt pilnību jau šodien, tu no tās atteiktos? un pēc tam varētu godprātīgi tiekties pēc "pilnības", zinot, ka patiesībā nemaz nevēlies to sasniegt?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Suicīda būšana ir, protams, atkarīga no paša cilvēka, taču es noteikti nevarētu "veģetēt". Ja man piedāvātu, grābtu ciet, kā likts. Un tad tikai pēc kāda laiciņa saprastu, kādu sūdu man ir iesmērējuši.

Un par cik es būtu visvarens, atņemtu sev spējas un izdzēstu atmiņu. Hm, kaut arī tikpat labi es varu sev visu laiku dzēst atmiņu un iegūt pilnību no jauna.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sanāk tā, ka tu tiecies pēc kaut kā tāda, ko sasniedzis, vai nu iznīcinātu sevi, vai arī atgrieztos sākuma punktā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mhm, tā sanāk. Vai tad ar Tevi tā nav?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

baidos, ka man nav vēlmes "sasniegt pilnību". drīzāk man varētu būt vēlme "harmoniski iekļauties pasaules gaitā", kas nozīmētu - apjaust visu, kas notiek pasaulē, atklāt rakstu un likumības, kas ir tam visam pamatā un vienmēr atrast pareizo, pieskaņoto atbildi uz to. pieļauju, ka sajūta varētu būt sasodīti jauka - skatīties pasauli kā deju, kā kaleidoskopu. un vismaz tajos nedaudzajos brīžos, kad man kaut kas līdzīgs ir izdevies, tas ir sagādājis tādu baudu, ka man diez vai būtu kas pretī šo baudu izjust nemitīgi.

tas nenozīmē atteikties no ciešanām, tas nozīmē drīzāk vienmēr zināt, kāpēc viss notiek tā, kā notiek, un kāds ir tā iespaids uz pārējiem. un zināt, ka raksts ir skaists, pat tad, ja manai niecīgajai personai sāp.

(Reply to this) (Parent)