baidos, ka man nav vēlmes "sasniegt pilnību". drīzāk man varētu būt vēlme "harmoniski iekļauties pasaules gaitā", kas nozīmētu - apjaust visu, kas notiek pasaulē, atklāt rakstu un likumības, kas ir tam visam pamatā un vienmēr atrast pareizo, pieskaņoto atbildi uz to. pieļauju, ka sajūta varētu būt sasodīti jauka - skatīties pasauli kā deju, kā kaleidoskopu. un vismaz tajos nedaudzajos brīžos, kad man kaut kas līdzīgs ir izdevies, tas ir sagādājis tādu baudu, ka man diez vai būtu kas pretī šo baudu izjust nemitīgi.

tas nenozīmē atteikties no ciešanām, tas nozīmē drīzāk vienmēr zināt, kāpēc viss notiek tā, kā notiek, un kāds ir tā iespaids uz pārējiem. un zināt, ka raksts ir skaists, pat tad, ja manai niecīgajai personai sāp.

(Reply to this) (Parent)