attieksme, attieksme. ja Dievam (lai kas viņš arī nebūtu) mīļāki ir tie, kas zemojas un neuzdrīkstas ne acu pacelt, tad tas nav tas Dievs, kura priekšā es zemotos. patiesa mīlestība ir brīva un lepna, nevis baiļu un nevarības ierosināta.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu bet pri čom te zemošanās. Zemojas tie kas baidās un tie kas netic. Īsteni ticīgie nožēlo grēkus. Ja tu sadarītu sūdus, tev taču būtu kauns un tu lūgtu piedošanu saviem vecākiem. Un tas kauns jau būtu tev iekšā, neviens tev neteiktu, ka tev tā jājūtas. Šajā gadījumā ir tieši tas pats. Tāpat tev ir kauns, ja tu sastrādā muļķības attiecībās ar savu mīļoto cilvēku. Tu jau jūties vainīga. Viņam nevajag tavu lūgšanos pēc piedošanas. Tev to vajag, lai apmierinātu savu vainas apziņu. Nu lūk. Viss sākas ar to, cik stipra ir ticība, un kāda ir mūsu attieksme pret Dievu. Mīlsestība jau ir tā, kas liek tev zemoties un nožēlot savu vainu. Un to no tevis pieprasa tikai tava sirdsapziņa.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet tieši par to jau es runāju - ka Dievam nafig nevajag, lai es viņa priekšā zemotos principa pēc, baidītos par viņu runāt un domāt tikai tāpēc, ka viņš ir "lielāks" un "neizdibināms". Dievam nevajag, lai es uzvestos labi tāpēc, ka tā rakstīts baušļos vai tāpēc, ka es baidītos, viņam vajag, lai es uzvestos labi tāpēc, ka mana sirdsbalss tā saka. un, lai sadzirdētu sirdsbalsi, ir jāspēj atbrīvoties no bailēm un piecelties kājās, lai arī cilvēka-Dieva kontekstā cilvēka celšanās kājās izskatās pēc nekaunības un galīgi garām attieksmes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu tādā gadījumā mēs nonākam pie secinājuma, ka dievs esi tu pats. Vai arī labāk - dievu var atrast tikai caur sevi, kas ir mūžsena patiesība. Jo tu neatradīsi dievu, ja tevī būs haoss. Bet ceļu uz harmoniju nodrošina tikai saskaņa ar savu sirdsapziņu.

(Reply to this) (Parent)