|
Decembris 27., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 12:53
Un vēl domāju, ka, ja eksistē Dievs, kuram piemīt personība, tad vairāk par viņa mīlestību man nepieciešama viņa cieņa.
Reku, kristīgais Dievs, kāds viņš tiek masveidā pasniegts, ir dievs-māte, kas mīl visus neatkarīgi no tā, vai viņi ir gudri vai stulbi, ļauni vai labi. Un dievam-mātei ir vienalga, ko tu esi nodarījis, ja tu atnāksi un nolūgsies, tad jau šovakar būsi ar mani paradīzē. Un tas "vienalga" man nav īsti pieņemams. Tad es labāk nosvilstu kādā neciešami karstā vietā nekā uzzinu, ka tam, kas mani ir radījis tādu, kāda es esmu, faktiski ir vienalga, kāda es esmu, ka viņam/-ai ir nepieciešama tikai mana paklausība, nē, pat ne paklausība, bet spēja laiku pa laikam atnākt, samīļoties un paprasīt piedošanu.
Ja es vispār gribu kādu personificētu dievu, tad dievu-tēvu, tādu, kas novērtē manis pieņemtos lēmumus, tādu, kas tos respektē, labi, dabūšu pa nagiem, ja būšu izdarījusi kļūdu, bet tā būs mana kļūda un mani nagi, un neviens cits manā vietā pie krusta nenosprāgs. Dievs-tēvs uzskata, ka es esmu spējīga izlemt un atbildēt par savas rīcības sekām, un tas ir tas, ko savukārt novērtēju es.
Dievu-māti nav iespējams tiesāt, jo dievs-māte netiesā. Dievs-tēvs tiesā, viņš nosaka atalgojumu un sodu, viņš ir izgudrojis burkānu un pātagu. Un tāpēc arī es varu viņu tiesāt, varu teikt, ka viņš ir nežēlīgs, ļauns un vēss, ka viņš ir nevērīgs un nemīlošs. Es varu teikt, ka viņš mani nicina. Es varu cīnīties pret viņu.
Bet dievs-māte ir neaizskarams, dievs-māte ir svēts, un viņa priekšā es neesmu nekas, lelle, ko satīt lupatās, no tevis es esmu nākusi, par tevi man jāpaliek, tu mani esi radījusi un tu mani apēdīsi. Nē, ne šodien. Šodien es aizeju no mājām. (Un es zinu, ka tu domā - es atgriezīšos, lai palūgtu piedošanu.)
|
Reply
|
|
|