zini,man vistuvākais ir tibetiešu variants-uzskatu,ka dievs ir enerģija,kas tieši vai netieši ietekmē mūs.īsāk sakot-kosmoss.vai labāk būtu teikt Liktenis.un nevar no tā gaidīt visu cerību piepildījumu,vai pēkšņu brīnumu,kad esi ieslīdzis pilnīgā bezcerībā.jo dievs vienkārši nav persona,kas mūs uzklausa un tad cenšas palīdzēt.tas ir tikai neaptverams spēks,kas nemanāmi virza mūs uz kaut kādu mērķi,kas bijis paredzēts jau pirms mūsu piedzimšanas.tas,ka Dievs ir kā reāla persona,kas spēj mums dāvāt milzu laimi,vai tieši otrādi-visu sačakarēt ir radies tikai pateicoties kristiešiem.visu,kas notiek mūsu dzīvē,veidojam mēs paši,apzināmies to vai ne.novelt vainu par savām neveiksmēm uz Dievu ir tikai vāju cilvēku nevēlēšanās atzīt,ka paši vien tos sūdus esam sataisījuši.

(Reply to this) (Thread)

nujā, kristietībā Dievs ar personību ir ļoti izteikts. Bet, no otras puses, personības ir arī pagāniskajiem dieviem, vismaz tajās tautās, kurās ir attīstīts panteons (senie grieķi, skandināvi u.c.), būtībā jau arī senlatviešu dieviem ir pietiekami spēcīgas personības iezīmes.

(Reply to this) (Parent)