Oktobris 31., 2004
| 10:29 - 3 nieki pirms došanās uz kino
|
Comments:
Tā ir traki smaga problēma. Man pat liekas, ka mana mamma tā arī nav pieņēmusi to, ka es neeju uz baznīcu un tml., un ka tas viņai tiešām sagādā problēmas. Zināmā mērā man arī, jo nav man labu attiecību ar viņu un tas tomēr nomāc...
Labi, ka mani vecvecaaki no mammas puses ir pietiekoshi neizgliitoti laucinieki, kas jauniibaa paarbraukushi uz pilseetu ienjemt vietu fabrikaa. Vinjiem ir maz izgliitiibas un liela katoliska ticiiba Dievam, kuru tad meegjinaaja beerniibaa arii ieboreet man ar taadu degsmi, ka man ap 12 , protams, ieintereseetam saaka rasties jautaajumi, uz kuriem vinji nevareeja atbild. Galu galaa es noskaidroju, ka vinji tic taapeec, ka ticeejushi vinju vecaaki, taapeec ari jaatic man. Ar to arii viss beidzaas. Tad man saakaas nihilistiskais periods, kuraa es lamaajos un noliedzu Dievu, bet nu pat, esmu atkal atgriezies pie idejas par Dievu, diemzheel neredzu nevienu kristieti, kuram gribeetu liidziinaaties. Taa kaa atliks vien domaat par vinju vientuliiba.
Nespeeju iedomaaties, ka tev maajaas vareetu buut haloweena kjirbis....
Bet labi, ka man šodien labs mācītājs bija un viņš mani ļoti saprata, kad es teicu, ka mani te ar varu atvilkuši.
Vinjsh tevi uzcienaaja ar teeju un aicinaaja pie sevis uz istabinju palasiit relgijisko dzeju?
Kas ir? Tu dusmo? Es tach nebiju domaajis neko ljaunu.
Es to uztveru kā apvainojumu.
Izskatās, ka Tu ej manu ceļu:)
Es pati viņu gāju un es neprasīju ko man darīt, bet gan stāstīju ko es daru. Un uz manu omīti tāpat tas diez ko neiedarbotos, man liekas.
Ko Tu saklausīji manos vārdos, ja šādi atbildēji? Tas, ko es teicu, bija nekas cits, kā konstatējums, ka Tu rīkojies līdzīgi man, un smaids, jo Tevi saprotu:)
Nu paga, tu teici, ka es eju tavu ceļu. Pirmkārt jau es eju savu ceļu un otrkārt es tomēr to nedaru gluži tā. Līdzība gan saskatām, tas tiesa, bet es neesmu tikusi vaļā. Tur ne uz to pusi nevelk.
Vai nav tā, ka vecāki Tevi cenšās ierobežot un vadīt it visā, ko dari?
Vecāki ļoti nē. Pēdējā laikā, kopš no Austrijas atgriezos vairs tik ļoti nē. Bet kontroli es izjūtu.
Palasot, ko Tu raksti jau šajā vienā lappusē, var pamanīt, ka Tu ļoti centies aizstāvēties situācijās, kad to nemaz neprasās... Joku uztver kā apvainojumu, būtībā komplimentu kā savas brīvības vai izvēles tiesības ierobežošanu (nu kaut kā tā:). Var manīt, ka Tu esi pieradusi, ka Tev tuvākie cilvēki cenšās Tevi vainot par visu un ierobežot it visā, tāpēc Tu citu teikto arī uztver tāpatās... Bet citi nemaz netaisās pret Tevi izturēties tāpat...:) Pat, ja es kļūdos, varbūt padomā, vai vismaz mazlietiņ man nav taisnība:)))
Ja tev patīk uzskatīt, ka tev ir taisnība - lūdzu. Es tomēr pieturos pie viedokļa, ka labāk aizstāvēties laicīgi. Un maniem vecākiem ar to pilnīgi nav nekāda sakara.
:) Man nav vajadzības uzskatīt, ka man ir taisnība... Jo īstenībā tam nav nozīmes... Nozīme ir tikai tam, vai tas, ko saku, var kādam nest kaut ko labu... Ja nē... Tad neko... Tad vismaz man pašai ir bijusi iespēja kaut ko noformulēt priekš sevis skaidrāk un labāk saprast, kāpēc es pati biju tāda savos 18.
Man patiesībā pašlaik nav īpašas vēlmes saprast kāpēc es esmu tāda kāda es esmu. Es labāk domāju kāda es gribu būt un ko man darīt, lai to sasniegtu. Versija, ka es neesmu apmierināta ar to, kas es esmu tagad, netiek apskatīta.
Labi, tad neapskatīsim to:) Bija interesanti aprunāties:)
Tikai sajūta pēc sarunas ne visai.
Tāpēc ka man radās iespaids, ka no tavas puses es tieku uztverta kā pokemons kam jūra līdz ceļiem un saprāta nav nemaz.
Garām... Tu esi cilvēks, kas visu uztver daudz asāk un pārdzivo daudz sāpīgāk nekā es šobrīd... Apmēram tāds varētu būt mans intuitīvais minējums par Tevi. Kā redzi, ļoti atšķirās no iespaida, kas rādās Tev...
Bet kāda saistība ir maniem vecākiem ar to, ka es uztveru sāpīgāk un asāk? Es labi zinu, ka es visu uztveru asāk, ka es dzīvoju emociju un smaržu pasaulē, bet es vismaz neesmu trula! Un būt tāda ne zivs-ne gaļa es arī negribu, kas kaut kur pa vidu kūļājas. Piedevām reakciju uz citu cilvēku teikto ne vienmēr ietekmē visas kopējās rakstura īpašības, bet arī garstāvoklis noteiktajā brīdī. Tāpēc es uzskatu, ka par tiem vecākiem tu man piesējies nevietā.
:) Paraustu plecus un nezinu, ko teikt...
Nē... Vienīgi- mans mērķis nav pierādīt savas domas, bet gan izteikt savu viedokli:) Viedokli esmu izteikusi, Tu tam nepiekrīti... Attīstības sarunai nav...:)
Attīstība būt tikai ja es piekristu? Bet ja nav, ta nav, došos vien savu eseju par nāvessodiem rakstīt.
:) Nu vismaz pieņemtu kā iespējamu versiju. Šinī gadījumā sanāk tikai strīds, bet strīdēties nav vērts... Laba tēma esejai:) Uzmundrinoša:) Aizstāvēsi vai noliegsi?
Materiāli man ir noliedzošajai. Patiesībā sākotnēji izvelējos noliedzošo tikai tādēļ, ka zināju - skolotājai ir diezgan sakāpināta interese par kristietību un baušļos ir teikts, ka tev nebūs nokaut. Ės izvelējos lai viņa labo manu angļu valodu, nevis piekasās pie tā, ka domāju citādāk. Tikai vēlāk, meklējot materiālus atradu, ka Bībelē ir arī nāvessodu apsitprinoši argumenti. Bet nu jau ir iegājies, cilvēktiesību pārkapumu pieminēšana, rasisms, minētā kristietība un arī fakts, ka nāvessodi pēc statistikas tikai izsauc jaunus nāvessodus. Pēdejais arguments tāds šaubīgs, bet ir daudzi citi rezervē.
Un kā Tev pašai liekas? Ka nāvessodiem tomēr būtu jābūt?
Jā. Atceroties Gulbeni un mazos sadurtos bērneļus, man šķiet, ka jābūt. Deivida Geila dzīve gan it kā ir gana spēcīgs iespaids man aizvien, kaut skatīta jau pusotru gadu atpakaļ, tomēr manā izpratnē visi mani argumenti būtu mierīgi atspēkojami. Man šķiet, ka meklējot materiālus es jau uz visiem arī atradu atspēkojumu.
Tad jau Tev arī esejā derētu abas puses apskatīt, un tad Tu būt izteikusi savas patiesās domas:)
Nē, šī ir viena viedokļa apskatīšanas eseja, tāds ir uzdevums - ignorēt visu citu un aizstāvēt savu viedokli.
OK! Netraucēšu:) Veiksmīgu rakstīšanu:)
Starp citu, ciest nevaru un nekad ne pret vienu nelietoju apzīmējumu "pokemons":)
Toties es gan viņu lietoju attiecībā pret citiem. Un līdz šim neviens viņu nav lietojis attiecībā pret mani.
Gribētos jau Tevi paprovocēt un nosaukt par pokemonu:)))) Bet nedarīšu tā:))) Nav labi, ka Tavu noskaņojumu var ietekmēt Tev nenozīmīga cilvēka (šinī gadījumā- manas) domas.
Līdz šim visi, kas mani ir gribējuši provocēt - klukucis, dark_entrant, bezdeliiga un daži labi citi, viņiem tas ir izdevies. Es neesmu noturīga pret provokatoriem.
Īstenībā var izprovocēt tas, par ko pati neesi pārliecināta, kas sāp un tml.:) Vismaz visbiežāk tā ir...
Lūdzu piedod, Alīn! Es tā nebiju domājis. :( |