nu, runa šobrīd nav par ētisko/neētisko, sāpīgo/patīkamo, slimo/skaisto.
jautājums drīzāk ir par to, vai pasaule ir iekārtota saprātīgi, vai tai ir kāda jēga, virzība, kaut kas tāds, ko Dievs ar to ir gribējis pateikt.

parasti es šo vārdu nelietoju, jo drīzāk sliecos uz daoisma pusi (ja vispār uz ko sliecos), bet, tā kā man bērnībā tika iepotēti kristietības priekšstati (diezgan smaga psihotrauma, actually), tad stresa brīžos reizēm sanāk runāt arī kristietības simbolikas ietvaros. kā šajā gadījumā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

redzi, bērnībā tevi iepotēja, un Tu dzīvo pēc tiem principiem.
man pašam krustinšap kaklu, vienreizn oņēmu un pēc kāda laika viņš atkal man bija ap kaklu.

cilvēks netic sev...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nez nez
varbūt vienkārši kristietības mitoloģija man ir tēlaini saprotamāka + atbilstošāka stresa apstākļiem... ķīniešu simbolika tomēr man ir svešāka

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man gan viss kopā, kiš miš ar rozīnem. katrā ir savs labums, jāsaka kā ir. Kristietība, lai cik nežēlīga tā nav bijusi ir devusi daudz ;) parasti es nekad neko 100% ne ne...;)

(Reply to this) (Parent)