Nu, atvērtībai jau arī ir sava robeža, viens brīdis, kad cauri tev var iet jebkurš, kad visas tavas domas un emocijas ir iztirgojamas un paņemamas, un tad tu esi tukšs un aizveries labprātīgi.
Vai arī tad, kad tu - tāds atvērts - pēkšņi dabū pa seju no labākajiem draugiem, no tiem, kam esi uzticējies.
Vai arī tad, kad tu - tāds atvērts - kļūsti apnicīgs, un nevienam tava atvērtība nav vajadzīga.
Vai arī tad, kad cilvēki, kurus tu mīli, grib tevi redzēt aizvērtu, ne atvērušos. (Lai arī tas ir diskutabls jautājums - vai sūtīt viņus nafig vai paklausīt.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

te jau izpaužās cilvēka nieciskums...
viņam ātri apnīk, viņam gribās kādu apganīt, nodot.

zinu tikai to, ka jūtu balsi no iekšienes, un tā ir par atvērtību...

cilvēka bailes...atvērts cilvēks tiek izmantots, atvērts civlēks tiek piesārņots...un viņš ir spiests pakļauties visam pelēkajam, pārējiem nelaimīgajiem. ziedošam ziedam ir janovīst.

kā Tu domā vai banālums un naivums(normas robežās, ja cilvēks to sevī apzinās) ir slikts....?
es uzskatu, ka nē....

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jājā, manī arī šitā balss ierunājās pa ilgiem laikiem :)
ziedošam ziedam ir vai nu jānovīst, vai jānes augļus, bet pēdējais jau ir saistīts ar (hm) citu pumpuru atvēršanos, uzziedēšanu un spēju (hm) dot un saņemt.
nē, banālums un naivums nav nekas slikts, pasargdies, viss patiesais parasti ir banāls un naivs, tā vienkārši ir tik augsta atkailinātības pakāpe, ka tu vairs nespēj maskēties aiz krutiem tekstiem.
no otras puses, banālums un naivums ir tik viegli atdarināms, ka var ātri piekrāpties.

(Reply to this) (Parent)