Rētaudi ne tikai var kļūt, bet arī ir jūtīgi, varbūt pat paši jūtīgākie. Ja nebūtu šo sirds (dvēseles, sauc kā gribi) rētaudu, to iepriekšējo tekstu tu, Ieva, būtu rakstījusi savādāk. Cita lieta, ka tie diez vai vēl spēj kļūt maigi... :) bet tamdēļ jav mums uz ķermeņa (sirdīs) tik daudz vietas jaunām rētām un tik daudz spēka jaunam maigumam... bet, ja sanāk aizskārt šīs rētas, šo it kā mirušo miesu, par kuras nāvi biji tik pārliecināta, var sanākt negaidīta šoka terapija par tās jūtīgumu un dažreiz pat destruktīvu varu pār tagadnes pasauli...

SickAmongThePure

(Reply to this) (Thread)

labi. taisnība. sasodīti jūtīgs teksts no tavas puses.
lai gan nē, nav taisnība. tie nav rētaudi, tās ir kreveles, kas sāp. liekas, ka nesāp, pabaksti - ciets, nejūtīgs, nesāp, bet parausti bišķīt, pamērcē bišķīt un atklāj, ka patiesībā tajā vietā tu esi pavisam bez ādas. un asinis plūst atkal, līdz beidzot pamanās sarecēt vēlreiz. ja tā visa padarīšana nesāk strutot.
bet ir, ir rētaudi arī. tikai līdz rētaudiem jāgaida gadiem, ne mēnešiem ilgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Fizioloģiskie rētaudi parasti sāp tāpat, kā jebkura cita vieta uz ķermeņa. Mūsu izmisuma rētaudi vienmēr paliek tieši izmisuma rētaudi (Sauc tos par kreveļainiem, lai gan man liekas ka ar krevelēm tur gan nav sakara) ,lai arī mums tā negribētos. Kreveles protams apžūs un nokritīs, bet rētauds nepazudīs... Ko es visu laiku vēlos teikt ir, ka pat rētām pārklāts (un tieši tad) tu mācies vislielāko mīlestību un maigumu sniegt, un tas tev sagādā baudu, jo zini tās vērtību, bet pašas rētas nekad neaizdzīst pa visam pret to, kas tās atvēris, pat, ja ļoti to gribam... kaut kas tur ieperinās un izgrauž tās no iekšpuses, no jauna.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā
es tikai brīnos, kā tev pietiek spēka rakstīt to, ko es būtu gribējusi uzrakstīt, bet nobijos, jo nevaru būt tik atvērta, tik ļoti vaļā

(Reply to this) (Parent)