|
Oktobris 22., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 14:38 - eu, bet tā taču ir,
katram cilvēkam ir sava pasaule, citam lielāka, citam mazāka, un robežas var būt stingras vai izplūdušas,
un tad, kad tu tuvojies kādam, kaut mazliet, šīs pasaules pārklājas, uzsūcas viena otrā, saplūst - kaut mazliet,
un, ja tu mīli, tad pasaules pārklājas tiktāl, ka tu vairs nespēj atšķirt savu pasauli no tās otras,
un tāpēc ir sāpīgi šķirties, satrūkst šīs saites, un pasaules tiek atlauztas viena no otras, sadalītas, tāpat kā tiek pārplēsti palagi, sazāģētas gultas, tu saki - šī ir mana pasaule, bet tā ir tavējā, šī ir mana sāpe, un tā ir tavējā, šie ir tavi uzskati, tavas emocijas, tavas jūtas, ņem to visu ārā no manis, izgriez to ārā, un viss, ko tu devi tam otram, tiek atsviests atpakaļ ar milzīgu spēku, visa mīlestība atgriežas atpakaļ, bet nu jau ar citu seju un vārdu, atgriežas atpakaļ tā, kā aizkaitināta čūska pacērtas atpakaļ un kož, un tas, ko tu būtu devusi tam otram, kas viņu būtu bagātinājis, tevi tas sagrauj un iznīcina, viss maigais un radošais spēks pēkšņi kļūst postošs,
un ir arī tādi, kas spēj dzīvot pasaulē ar stingrām robežām, tādi, kas neielaiž sevī citu pasauļu jūtas,
bet ne es. manas pasaules malas ir maigas un piekļāvīgas, un, tikko es esmu tikusi galā ar sevi, es atkal jūtu, kā pieskaras, pieskaras, pārklājas, uzsūc.
kaut tikai mazliet, kaut tikai uz brīdi. bet tā ir.
un rētaudi? rētaudi vairs nespēj kļūt maigi un just? es nezinu to. to es nezinu. bet es jautāšu vēl.
|
Reply
|
|
|