Man ir tāpat.Tikai aiziet uz rakstiem un mākslas darbiņiem.Tas laikam tiešām saucas-mīlēt pašu mīlestību nevis cilvēku.
Tā ir ārprātīga sajūta.Tajos brīžos,kad tā iekšā mutuļo un otrs to redz.Un es neprotu atdot,bet viņš neprot paņemt.Un siena pa vidu.Un viss krīt atpakaļ.
ĻOTI GRIBAS BŪT NORMĀLAI. Tieši pret šo cilvēku,bet nesanāk.Atdot,atdoties galu galā! Var stundām blenzt viensa otram acīs un sekss šajā gadījumā tiešām nafig nav vajadzīgs!!! Kaut kāds ārprāts.

(Reply to this)