Janvāris 6., 2018

09:06 jautājums pelnufeja, saccharomyces un citiem ar antro zināšanām: ir kāds, kas ir labi un saprotami rakstījis par subaltern un pētījuma ētiku? nu tādā ziņā, ka tad, kad tu dari godīgu antropoloģiju un pirmajā tuvinājumā nonāc pie subaltern neglaimojoša secinājuma, vai tu a) publicē šo secinājumu, pie kura esi nonācis godīgā izpētes ceļā b) rocies tālāk, lai atrastu ko labāku, vai apzināti centies šo secinājumu formulēt tā, lai tas nebūtu tik neglaimojošs - autors, par kuru es reflektēju, par pētījuma ētiku nerunā vispār (par ko es viņam jau uzbraucu, not that he cares, I guess) - es ticu, ka b) skaitās pareizāk, bet man vajag kādu, kas tiešām nopietni apsvēris a) un pamatojis, kāpēc jā/nē (nevis aizgājis pa gaisu frāzēs "akdies, kāds tu esi slikts cilvēks, ka vispār apsver a)") - eseja drīz jānodod - lūūūdzu, ne kaut ko iz sērijas "Spivaks uz steroīdiem", es gribu kaut ko vienkāršu un cilvēcisku Droši vien atbilde slēpjas kaut kur iekš borofsky "yanomami: the fierce controversy", bet viņā ir reāli par daudz akadēmiskā righteousness, plus janomami atrodas tik tālu no maniem subalterniem, cik vispār var atrasties, reāli smieklīgi izskatīsies lit sarakstā /neadekvāti komentāri, arī tad, ja tos izsaka Ārkārtīgi Gudri Cilvēki Ar Garāko IQ Un Lieliskāko Humora Izjūtu Pasaulē, dabū pa purnu un potenciāli banu, man sesija //no trešās puses, ja man ir sajūta, ka "es zinu, ko gribu par šito pateikt", tad kāda huja pēc man vnk pašai neuzrakstīt "šitais ir tas, ko es gribu par to pateikt", nevis meklēt kaut kādu avotu, kurā kāds cits būtu pateicis to, ko es gribu pateikt, un pukoties par to, ka viņi nav to izdarījuši un tagad man nav vārda, aiz kā paslēpties

(9 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi