|
Februāris 3., 2005
 | 13:40
es nezinu, pa kuru laiku esmu kļuvusi tik vienaldzīga. vienaldzīga pret nāvi, vardarbību, izmisumu; pati pret savām skumjām, pret vientulību (labi, tīri tehniski es neesmu vientuļa, bet es esmu viena, es, kas agrāk allaž gribēju, lai man ir kāds mīļotais puisis), pret pazemojumu, pret bailēm, pret prieku - es to visu pieņemu kā faktu, kā normālu notikumu gaitu, visas emocijas es uztveru kā sašūpošanos, kā vilnīšus uz ezera virsmas, kas ir nebūtiski un pārejoši.
ir laikam tikai kādi 3-4 cilvēki, kuru dzīve mani patiesi interesē, kuru sāpes es uztveru jūtīgi, par kuru pārdzīvojumiem es nepasmīnu. un es pati neesmu šo cilvēku skaitā.
un šī vienaldzība nav ne vēsa, ne silta, to nav radījis nicinājums vai atsvešinātība, es nezinu, no kurienes tā ir radusies un kāpēc.
es nesaprotu, kā tā var dzīvot. kā var dzīvot, ja nekas tevi neaizskar līdz pašiem dziļumiem, ja katru mirkli, katru emociju uzplūdu tu samēro ar laiku un nāvi un atzīsti par pārejošu un nebūtisku. tā pat nav dzīvošana puselpā vai pussolī; es izdzīvoju šo mirkli un šīs emocijas, bet ne vairāk, kā es izdzīvoju grāmatu, ko lasu, vai filmu, ko skatos. tāpat kā ar grāmatu vai filmu es zinu, ka tas beigsies, ka tas pārvērtīsies, un jā, reizēm man ir bail un žēl, iedomājoties par to, ka turpinājums varētu nebūt tāds, kādu es vēlētos. bet vienmēr jau ir citas grāmatas un citas filmas; un nav vērts pārdzīvot, ja manējā nav īpaši izdevusies.
|
 | 17:18
interesanti, kas notiek ar cilvēku, kas atbrīvojas no visa, kas viņam traucē un sāp, bet to, no kā atbrīvoties nav izdevies pēc vairākiem nopietniem mēģinājumem to darīt, uztver kā neatņemamu savas dzīves daļu, iznīcinot nevis sāpju iemeslu, bet iemeslus, kāpēc sāp (jo sāpēšana jau vienmēr ir divpusējs pasākums, t.i., ir ārējais iemesls, kas sagādā sāpes, un iekšējais iemesls, kāpēc tas sagādā sāpes).
un, ja neizdodas ne viens, ne otrs, tad šo faktoru savā dzīvē (diez vai tādu faktoru būtu vairāk kā 2) uztver kā dzīves saturu un jēgu, pamatjautājumu un pamatproblēmu - kas līdz ar to būtībā arī vairs nesagādā sāpes, jo sāpes un prieks kļūst par faktoriem, kas atzīmē precīzu/neprecīzu jautājuma risinājumu, zaudējot bezjēdzību. (ikviens taču ir spējīgs paciest gandrīz jebkādas sāpes, ja zina, ka dara to kāda būtiska iemesla labad; t.i., ja sāpju iemesls ir būtiskāks par pašām sāpēm, tad sāpes zaudē aktualitāti un smeldzi.)
uzsvaru liekot uz atbrīvošanos no visa, kas traucē un sāpina un nav nepieciešams dzīvības procesu nodrošināšanai, neattiecas uz (tābrīža) Pamatjautājumu un nepārkāpj būtiskākos ētikas likumus (tos, kas cilvēkam pašam ir būtiski, lai definētu sevi kā cilvēku).
kas notiek ar šādu cilvēku? viņš sasniedz neredzētu mieru un mērķtiecību vai arī kļūst par monstru, vai arī abi vienlaicīgi?
|
|
|
|