|
Novembris 26., 2004
 | 11:40
back for good
|
| 13:35 - LaVeija Deviņas sātanisma deklarācijas.
1. Sātans - tā ir bauda atturības vietā.
2. Sātans - tā ir vitāla eksistence garīgu sapņojumu vietā.
3. Sātans - tā ir tīra gudrība (saprāts) liekulīga pašapmāna vietā.
4. Sātans - tā ir laipnība pret tiem, kas to pelna, nevis mīlestība, kas tiek izšķiesta pret nepateicīgajiem.
5. Sātans - tā ir atriebība principa "..pagriez otru vaigu" vietā.
6. Sātans - tā ir atbildība pret atbildīgajiem, nevis rūpes par psihiskiem vampīriem.
7. Sātans - tas ir uzskats par cilvēku kā vēl vienu dzīvnieku, reizēm labāku, vairumā gadījumā sliktāku par tiem, kas staigā uz četrām kājām, kurš savas "dievišķās, garīgās un intelektuālās attīstības" dēļ ir kļuvis par visbriesmīgāko zvēru no visiem.
8. Sātans - tie ir visi tā saucamie grēki, jo tie visi ved pie fiziska, garīga un emocionāla piepildījuma.
9. Sātans ir bijis Baznīcas vislielākais draugs, jo ir nodrošinājis tās darbību visus šos gadus.
Citēts pēc: Brūss G. Frederiksons "Kā atbildēt sātanismam" - "Svētdienas Rīts", 1994
Mūzika: Einsturzende Neubauten - Letztes Biest (Am Himmel)
|
| 14:46
Vakar pa ausu galam dzirdēju kruto diskusiju par homoseksualitāti, invaliditāti un dabiskumu. Ar piezīmi, ka invaliditāte (t.i., kroplība) nav dabiska, jo kroplis nevarētu izdzīvot bez sabiedrības atbalsta. Argumentam, ka homoseksualitāte ir dabiska, jo homoseksuālis varētu izdzīvot, es gluži nepiekrītu, jo homoseksuālisms izslēdz (precīzāk, stipri samazina) iespēju vairoties, t.i., turpināt savu genotipu. Paliksim pie tēzes, ka "daba neatbalsta homoseksualitāti un kroplību". ( pusmiegainas piebildes )
|
| 18:13
bet naktī, izgājusi uz balkona uzpīpēt, dzirdēju, kā čukstot, čaukstot un šalkojot kūst sniegs. vienīgā skaņa melnajā naktī, vienīgā gaisma melnajā naktī. vienīgās emocijas, ko es atceros no pagājušās nakts, atceros kā piedzīvotas, nevis vārdos formulētas: klusa brīnuma apjausma, mazliet baisa, ļoti tīra un skaidra. varbūt cilvēks ir radīts tikai tāpēc, ka vienīgais no lopiņiem spēj apjaust skaistumu. varbūt tāpēc cilvēks ir tik ļoti nelietderīgs un nevajadzīgs. varbūt tāpēc cilvēks ir tik kropls: lai viņam būtu laiks un uzmanība šiem īsajiem patiesa skaistuma brīžiem.
bet vai tas ir to vērts?
|
| 19:36
Būtībā jau atbildi uz saviem šīsdienas jautājumiem es izlasīju pirms dažām dienām Džozefa Kempbela "The Way of Myth". Ideja aptuveni tāda: cilvēks, kas dzīvo kā lops, sekojot saviem dzīvnieciskajiem instinktiem un vēlmēm, ir sliktāks par jebkuru dzīvnieku. Bet cilvēks, kas ir pieredzējis "otro piedzimšanu", sācis dzīvot garīgu, intelektuālu (šo vārdu labākajā nozīmē), t.i., izpratnes pilnu dzīvi, ir pacēlies pāri dzīvnieku pasaulei, pacēlies pāri citu cilvēku pasaulei.
Gribas tikai pajautāt, cik tad ir to cilvēku, kas šo otro piedzimšanu ir pieredzējuši un spējuši neatkrist atpakaļ cilvēka-lopa stāvoklī.
Bet tā jau atkal ir nepareiza, duālistiska uztvere. Patiesībā visi ir apgaismoti, tikai ne visi to zina; un varbūt tie, kas to nezina, ir krutāki par tiem, kas to zina (sevis kā garīgas būtnes apzināšanās ir tikai solis ceļā uz sevi kā garīgu būtni).
Bet es tagad esmu ceļā. Es tagad esmu aizgājusi no cilvēkiem savā tuksnesī, un, paskatoties atpakaļ, es spēju izjust vien riebumu un nicinājumu.
Un ir tik grūti turpināt ceļu.
|
|
|
|