|
Oktobris 31., 2004
 | 00:07 - m.m. ieraksts
to bērnu tak nav iespējams nolikt gulēt... lieku es viņu midzināt, un viņš pēkšņi sāk dungot: "iet pa ceļu šņaukādam'... iet pa ceļu šņaukādam'", droši vien versija par 6 maziem bundziniekiem.
rezultātā smējāmies pāris minūtes, miegs vējā, nomierinājās tikai tad, kad es sāku stāstīt pasaku par putnu.
|
| 08:23
Nuvaizin. Pēdējā sapnī vislaik rakstīju sonetus, sekojot (nu, vismaz iedomājoties, ka sekoju) filmas "Velvet Goldmine" sižetam, nobrīnījos par to, ka tik veikli sanāk, sapratu, ka tas tāpēc, ka rakstu angliski, nujā, angļu valodā jau vieglāk atrast atskaņas, pārgāju uz latviešu valodu, bet arī tā nebija slikti, tā kā tāds mazs motoriņš. Eju atpakaļ pagulēt.
|
| 10:03 - note to myself
mazliet vairāk pazemības, mana mīļā. par katru reizi, kad tu iedomājies "šis cilvēks nav manas mīlestības vērts", tu gadu degsi šķīstītavā.
|
| 10:29 - 3 nieki pirms došanās uz kino
* visu mūžu dzīvoju šajā vietā, un šorīt pirmo reizi, izejot uz balkona, dzirdēju baznīcas zvanus
* nopūtu halovīna ķirbī ielikto svecīti, pa acu caurumiem vēl ilgi kūpēja dūmi
* sapratu, kāpēc kristietība man saistās ar šausmām un paniku. kristiete es biju līdz apmēram 12 gadu vecumam, un kopš 9 gadu vecuma man bija pilnīgi pamatots iemesls uzskatīt, ka es esmu tik grēcīga, ka paradīze man nespīd. kur nu paradīze, katru svētdienu, ejot uz baznīcu, es baidījos, ka vienā jaukā dienā Dievs neizturēs šādu Viņa mājvietas apgānīšanu un vienkārši nospers mani ar zibeni. kad samierinājos ar sevi, kristiete nebiju jau sen.
|
| 21:50
tajā filmā par puisīti, kas lidoja vējā, viņam allaž bija tik grūti noķert pareizo plūsmu, viņš kūleņoja un krita, un tikai izmisumā, bailēs un pēkšņā uzdrīkstēšanās uzplūdā spēja būt vēja cilvēks; un lidot viņš spēja tikai tad, kad ieklausījās vējā... kad saredzēja vēju. ar mani ir tāpat, es kūleņoju un krītu un nespēju lidot pēc saules rieta, un es nezinu, vai krītot man pietiks pēdējā brīdī sajust pēdējo vēja pūsmu, lai nesašķīstu pret klinti, un, ja es zaudēšu samaņu, vai būs kāds, kas par mani parūpēsies. nezinu. puisītis beigās nomira.
bet nav jēgas domāt par to, kas būs, pēdējās zeltainās gaismas lauskas es gribu dot tiem, kam tās ir vajadzīgas. jo šī gaisma nekad nav bijusi mans īpašums, es to tikai aizņemos, tikai sajūtu, tikai pārtulkoju glāstos, smaidos un pieskārienos.
Mūzika: Placebo - I'll Be Yours
|
|
|
|