|
Oktobris 31., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 21:50
tajā filmā par puisīti, kas lidoja vējā, viņam allaž bija tik grūti noķert pareizo plūsmu, viņš kūleņoja un krita, un tikai izmisumā, bailēs un pēkšņā uzdrīkstēšanās uzplūdā spēja būt vēja cilvēks; un lidot viņš spēja tikai tad, kad ieklausījās vējā... kad saredzēja vēju. ar mani ir tāpat, es kūleņoju un krītu un nespēju lidot pēc saules rieta, un es nezinu, vai krītot man pietiks pēdējā brīdī sajust pēdējo vēja pūsmu, lai nesašķīstu pret klinti, un, ja es zaudēšu samaņu, vai būs kāds, kas par mani parūpēsies. nezinu. puisītis beigās nomira.
bet nav jēgas domāt par to, kas būs, pēdējās zeltainās gaismas lauskas es gribu dot tiem, kam tās ir vajadzīgas. jo šī gaisma nekad nav bijusi mans īpašums, es to tikai aizņemos, tikai sajūtu, tikai pārtulkoju glāstos, smaidos un pieskārienos.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |