Decembris 31., 2002

01:24 Thnx to narayana, šeit ir parādījies linx uz Ričarda Baha Kaija, vārdā Džonatans Livingstons. Šis stāsts ir viens no iemesliem, kāpēc manu puikuci sauc Džonatans. Citi iemesli: Astrīdas Lindgrēnas Brāļi Lauvassirdis, šī vārda cilme ("dievs iedeva", lūdzu neciniķot) un tas, ka mums ar tēti šis vārds uzreiz iepatikās.

(7 teica | man šķiet, ir tā...)

02:34 jau kuro reizi uz pirkstgaliem aizgāju pie bērna gultiņas un noliecos pār to, riskējot pamodināt mazo... cenšoties saklausīt viņa elpu, sajust kādu nejaušu kustību... un tā silti un gaiši kļuva, sajūtot, ka viņš ir dzīvs. padomā tik, simtiem reižu kāds ir kļuvis laimīgs, tikai zinot, ka tu elpo.

(1 teica | man šķiet, ir tā...)

03:22 - spoguļa otrā pusē sienā skriet gribas, cik muļķīga un sevi mokoša padarīšana ir rakstīšana... saproties, tu, cilvēks, raksti, dari to tikai (!?) tāpēc, ka uzskati sevi par kruto literātu, dari to ar gariem zobiem, un pie tam centies rakstīt nevis kaut ko labu, bet meinstrīmu... vienkārši ludziņu, ko stulbiem tīņiem stulbo tīņu stilā nospēlēt... un vienā brīdī jūti, ka tai visā ir kaut kas tāds, kas laužas ārā un ko tev ir vienlaikus bail izlaist un vienlaikus tu saproti, ka nemāki to uzrakstīt, ka viss paliek kaut kur ne tur, kaut kur otrā pusē... it kā ikvienam tekstam būtu sava otra puse, kurā kāds izmisīgi censtos kaut ko tev pavēstīt... caur tevis paša tekstu... un nespēj, nespēj, nespēj. Stella (brīdi vēro Maiju, tad nedroši). Maija?... (Maija brīdi apstājas, skatās savā spoguļattēlā, tad turpina krāsoties). Maija, tu mani dzirdi? Tā esmu es, Stella. Maija (apmulsusi ieklausās sevī). Tāda dīvaina sajūta krūtīs... It kā es kaut ko būtu zinājusi, bet aizmirsusi... Palaidusi garām kādu nojautu. It kā mani kāds gaidītu, sauktu... Stella. Tā esmu es... Maija, tā esmu es! Mūzika: Nine Inch Nails - Metal

(man šķiet, ir tā...)

07:00 uztaisīju šitādu te kusudamiņu :) šobrīd nav spēka domāt, ko nozīmē pendant, bet reāli tas pasākums izskatās gandrīz pēc bumbiņas. smuki. bet ķēpīgi. gribas gluži vai kafiju uztaisīt, bet bremzē tas, ka, iespējams, kafijas klātbūtne... erm... dzērienā :) pamodinās aktīvai darbībai ne tikai mani, bet arī bebi. man ir skaidra viena apņemšanās, kas nevar gaidīt līdz Jaunajam gadam. es Jau Šodien centīšos būt mīļa un iecietīga, pacietīga, atsaucīga ar savu THP. citādi kaut kā muļķīgi sanāk, viņš taču ir mans tuvākais cilvēciņš, bet es pret viņu izturos sliktāk kā pret jebkuru citu. šausmīgi, ja tā padomā. no visām rūpēm, raizēm un uztraukumiem uzkrāju spriedzi un izlādēju to pret vienu cilvēku, kuram tak vēl pašam ar savām problēmām galā jātiek.

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

07:41 nē, viss, es eju gulēt. pat kafiju uztaisīt vairs neprotu, kā pienākas. nu i nafig. viss, kas man tagad vajadzīgs, ir ielīst pie silta silta silta pleca un aizmigt... i listened to the world's sweet sound but in his voice i heard decay a plastic face forced to portray all the insides left cold and gray there is a place that still remains it eats the fear it eats the pain the sweetest price you'll have to pay the day the whole world went away /NIN/ nujā, bet THP ir eņģelis. nopietni. no normālās attieksmes pret origami ("nu to taču var nopirkt veikalā, un nebūs tā jāmokās") viņš ir pārgājis uz "baigi smuki izskatās tas, ko tu tagad taisi". viens no labākajiem veidiem, kā atzīties m. - pieņemt un mīlēt otras pusītes sīkās, muļķīgās, tik ļoti svarīgās aizraušanās. ak. eh. arlabunakt vai kā to tagad sauc. Mūzika: Nine Inch Nails - Where Is Everybody?

(1 teica | man šķiet, ir tā...)

23:05 - un nelieniet manā karmā! i made this rose. grūtāk, nekā sākumā likās, un vieglāk, kā likās vidū. pagalmā sprāgst petardes. jutos spiesta izvilkt no grāmatplaukta Lazareva "Karmas diagnostiku", lai atrastu tur dažas domas, kuras pirms kāda laika pazaudēju... vai, pareizāk, pirms kāda laika man tās savajadzējās. vislielākais noziegums ir nogalināt mīlestību, apmēram tā. read more quotes here. broke. but still good. yes. still good. /stitch/

(5 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi