Es ar domāju, ka nonākšana k-kādā (taviem vārdiem runājot) apritē, nenozīmē kļūšanu par rakstnieku. Tomēr literatūrvēstures izziņas un pētījumu priekšmets ir pati literatūra. Ir tā fona lietartūra, kas notiek un kas būtībā tiek pieminēta garāmskrejot literatūrvēsturē (tipo - "Lata romāni" utml. shit) un ir literatūras darbi un autori, kas ievākojas iekš literatūras mācību grāmatām un norāda uz to, ka cilvēki, kas vēro procesu, ir pamanījuši tā vai cita autora/darba ja ne gluži izšķirošo nozīmi, tad nu no svara esošo gan uz tā daudzfigūru audekla, ko sauc par literatūru. Tu taču neiesi zemtekstā apgalvot, ka tur - zinošo cilvēku vidū - ir atgadījies kāds konsekvents un principiāls pārpratums? Tavas daiļrades kontekstā jāsaka, ka jautājums nav vis par labi (ak, kāda gan tam ir kvalitātes mēraukla, kritēriji), bet gan par signālu, par attieksmi, par pozu - tas ir modernisma daudznozīmīgums - un lieta grozās ap intonācijām, ap agresiju - fundamentālu "labumu" var pieprasīt no tonalitātē maigākiem darbiem:) Tavu lomu literatūrā izvērtēs pēc gadiem, jo tava atrašanās tajā pati par sevi ir skaļa - traucē fona trokšņi, iztrūkst distances faktors - tad arī pārliks akcentus tavā daiļradē. Taču patlaban tev ir skandalētājas tēls - kas līdzīgs radikālajiem modernistiem, tikai tu centos to salaulāt ar savu klasisko pieredzi. Arī tava pašpastāvība fantāzijas izpausmē un tās unikalitātes demonstrēšana tevi atkal aizved modernisma virzienā. Tu saki, ka aprite ir bullshit... Tad nu paklaudzināsim pie šī dievekļa ar manis piedāvātu veserīti - tu uzstāj, ka tas ir pārpratums, ka laiktelpā ir sakritusi tava fiziskā esamība un tava radošā darbība, tu tos piedāvā skatīt šķirti - taču taipat laikā fundaments, uz kā slejas tava daiļrade, ir tevis pašas dzīve. Man kaut kā tas nelīmējas kopā. Ja nu vienīgi var izlīdzēties atminoties dadaistus, kas sašķaidīja savas skulptūras, lai tikai nenonāktu muzejos un akadēmiskajā mākslas zinātnē. Bet arī šādas izdarības jau vismaz 80 gadus ir pētījumu objekts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

godīgi sakot, izklausās pēc kategorijas neesmu-lasījis-darbus-bet-atļaušos-pamuldēt-par-viņu-kā-rakstnieci.
vismaz ja par darbiem sauc to, kas ir rakstīts grūtniecības laikā/pēc bērna piedzimšanas, kad mana attieksme pret daudzām lietām stipri mainījās.

labo mani, ja kļūdos, ar piemēriem no tekstiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Teiksim tā - par cik literatūrai būtībā tu esi pazīstama ar savu pirmo un pagaidām vienīgo grāmatu - tad tajā ievietotās "Definīcijas" aizved provokācijas un pārmetumu par izstumtību virzienā, "Dilonis" pieslienas pie pašiznīcinošā teksta estētikas, un tādi paņēmieni literatūrai kļūst pazīstami tikai 20.gs., resp., modernisma laikmetā, arī "Nesaki - vientuļš, nesaki - sāp" ir tam pašam pieguļošs teksts, lai gan tam jau ir vairāk saistību ar postmodernismu. Nebūtu tik aizņemts, es tev pierādītu to ar citātiem. Nu protams, jāņem ir vērā arī tas, ka modernisma autora individualizācija (luterticības un sekojošo lietu iespaidā) ved savas dzīves tēlošanas virzienā - arī pie tā slēpjoties zem dažādiem varoņiem vai vismaz intonācijām tu piegulsti. Apsolu vēlāk - kad nebūšu pārkrauts ar darbiem - ar citātiem tev pierādīt kā tevi var aplūkot arī tā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

redzi! vismaz maska Tevi lasa :)))

(Reply to this) (Parent)

vispār jau es runāju nevis par abstraktu "literatūru", bet par tevi. un vispār jau ŠOBRĪD par mani kā par rakstnieci var spriest pēc maniem - maksimums - pēdējo divu gadu darbiem. jo tā, kā savā grāmatā rakstīju, es tagad nevarētu uzrakstīt.

tāpēc paliksim pie "nemuldēt par to, ko neesi lasījis".

(Reply to this) (Parent)