Sākumā lasīju un biju sajūsmā. Bet pie rindas "un palieku es viena"(?) sāk izklausīties pēc latvju zeltenes zem ozola. Šausmīgi bojājas viss skats. A bet žēl.

(Reply to this) (Thread)

nu nez
pati par sevi, izrauta no konteksta (un lielaakajaa tiesaa gadiijumu arii izmantota kontekstaa) shii rinda skan visai banaali un pateetiski un, kaa honeybee visnotalj preciizi izteicaas - tikpat pateetiski, kaa "es tevi miilu", piemeeram, tachu shajaa konkreetajaa gadiijumaa shajaa konkreetajaa kontekstaa un kompoziicijaa es jamo atradu par pietiekami iederiigu, lai taa netrauceetu darbam kopumaa un neizlektu ar savu banalitaati .. katraa zinjaa, izlasot tavu komentaaru, man naacaas paarlasiit augstaak esosho garadarbu, lai piefikseetu, kur shis tevis mineetais teksts vispaar paraadaas :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"Nu, nez" laikam ir visuniversālākā frāze par jebkuru radošu darbu :))
Padomāju un nolēmu, ka pateikšu kaut ko ļoti stulbu - man pēc tās rindas viss dzejolis... Es pārlasīju, un man vairs nepatika. Es zinu, ka tas nav arguments, bet kā es pīpējot noformulēju savu izpratni par šo dzejolīti: no sterila maiguma (man ļoti patīk šis izteiciens un tā nav lamāšanās) uz senilu patētiku (šī jau ir lamāšanās).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vispaar jau tas "nu, nez" bija domaats par tyavu komentaaru ;)
pienjemot, ka komentaars netiek uzskatiits par radoshu darbu (kas gan ne vienmeer ir patiess apgalvojums)

varbuut paarlasot tu vienkaarshi paaraak akcenteeji uzmaniibu uz to vienu pateetisko fraazi, kuru ieprieksh (liidz konkreetajai rindinjai) nebiji lasiijusi? varbuut tieshi taadeelj, paarlasot veelreiz, uztvere mainiijaas .. a varbuut arii nee

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, nez :).
Nu bet beigas man visas likās tādas. Par 2 vientulībām arī diez kas nebija.
Tā robeža starp poētisku liriskumu un banalitāti vienmēr ir ļoti ļoti ļoti trausla. Jābalansē kā uz naža asmens (kas laikam arī ir banāls izteiciens? :) ).
Varbūt palieku veca, sirma un ķildīga.

(Reply to this) (Parent)