Nezinu, kā ar ASL apgūšanu Latvijā, bet šad un tad esmu redzējusi aicinājumus apgūt latviešu zīmju valodu, neatceros tikai vairs kurā tehnikumā vai arodskolā. Esmu šad tad to apsvērusi, jo man vecmāmiņas māsa ir nedzirdīgā un vecmāmiņa bija zīmju valodas tulks.

(Reply to this) (Thread)

uhhhh, akdies, točna, katrai valodai ir sava zīmju valoda, jopc, nu. un ko mums ar to visu darīt, ko?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir vēl trakāk - zīmju valodā atsevišķas grupas mēdz izveidot arī savu slengu. Mana vecmāmiņa kādu laiku strādāja Rīgas Amatniecības vidusskolā, kur māca arī nedzirdīgos un vājdzirdīgos, un viņa man stāstīja, ka jaunieši to darot. Lai var sarunāties tā, ka pieaugušie nesaprot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

uh, do want do want do want

un tā stulbā situācija, kad no vienas puses "do want", no otras, nu, daudz ko es gribu un tik daudz ko jau daru, ehhhh

(Reply to this) (Parent)

Viena projekta ietvaros sanāca pakomunicēt ar vājdzirdīgo un nedzirdīgo organizācijām, zīmju valodas pratēji ir ārkārtīgi pieprasīti un šo ir pamatīgs iztrūkums. Līdz ar to, tā ir visai labi pelnoša profesija arī. Nav nemaz tik maz nedzirdīgo, taču ikdienā šos maz sanāk redzēt, jo pamatā viņi nepamet savus geto Rīgā un Liepājā kā reizi dēļ komunikācijas sarežģījumiem. Tikai nav jau arī tik vienkārši to zīmju valodu pilnībā apgūt, tur diezgan smadzenes jāpārkārto, neba velti tiem, kuri dzirdi zaudējuši nevis no dzimšanas, bet teiksim, skolas laikā, kad jau iemācījušies lasīt, pēc pāris gadiem zīmju valodā lasītprasme krītas līdz pavisam jau nu zemākajam līmenim.

(Reply to this) (Parent)