es pārsvarā nepaturu - ticu labākajam cilvēkos līdz pēdējam un arī pēc tam.

bet nu, es zinu, ka man ir ne pārāk veselīga tendence visus pārāk attaisnot, censties saprast viņu motīvus, domāt, ka viņiem noteikti ir/bija pamatots iemesls rīkoties tā, kā viņi rīkojas, pat tad, ja es nezinu, kāds šis iemesls ir.

jo man joprojām viena no kaut kādām tādām, hm, pamatnostādnēm ir, ka cilvēki nav slikt(āk)i, viņi varbūt rīkojas slikti, bet tas nenozīmē, ka viņi nav labi. droši vien stulba, naiva un izmisīga pašaizsardzības metode, kas diez ko labi nestrādā, jo bēdīgi jau kļūst tāpat.

(Reply to this) (Thread)

Kas interesanti, tad šis pat nav par sliktu rīcību, tas ir par to, ka reizēm cilvēki var izslēgt empātiju (kam var sekot slikta rīcība, bet var arī nesekot) - paliek tikai tā vēsuma un atsvešinātības sajūta, kad es biju gaidījusi/piedāvājusi ko citu. Nu tb es zinu, ka rīcība x bija iespējama tādēļ, ka empātija ir uz off, bet kāpēc empātija ir uz off?

(Ah, šis arī ir kkāds cikliskais pēdējā pusgada+ jautājums, ko es vnm izfigurēju un tad aizmirstu atbildi, un viss jāsāk no jauna :D)

(Reply to this) (Parent)