jā, es arī ticu. ticu, brīžiem izjūtu.. šie retie retie brīži ir miera pilni. un tad tas aiziet, trauslums pret jebkādām apkārtnes izpausmēm izsit - un spēks vairs nav ar mani. bet šajos smagajos brīžos es vēl turos pie cerības, ka man izdosies atgriezties. laist pasauli caur sevi, mīlēt, izšķīst pasaules dvēselē, sajust kopību un piederību, vienlaicīgi ar atsevišķā neesamību. nepārtraukti meklēju durvis, bet tās šķiet nav gatavas man atvērties. un mana nepacietība liek sisties ar pieri pret pasaules caurspīdīgo elastīgo sienu - jo stiprāk to saspied, jo tālāk tā tevi atmet.

(Reply to this) (Thread)

paskaties uz to savādāk.
nav kau tā, ka spēks nebūtu ar tevi vai ka tev kaut kur būtu jāatgriežas. tev tikai jāsajūt, ka spēks ir tevī, ar tevi, caur tevi, tev tas tikai jāierauga.
savā būtībā tu jau esi brīnišķīga, spēka pārpilna būtne, tikai pagaidām slēpies :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

paldies:)
es zinu, tas joprojām ir manī un vienmēr ir bijis, tam jābūt katrā cilvēkā, kā pasaules dvēseles sastāvdaļai. tomēr tas ir kā nobloķēts, neizdodas to atbrīvot. sadziedēšu savus salauztos plecus un centīšos palaist to brīvā plūsmā no sevis uz pasauli un otrādi.

(Reply to this) (Parent)