Man šķiet, tur jau tā problēma, ka liela daļa alkoholiķu nespēj kontrolēt, kas notiek pēc tam, kad viņi iedzer, tāpēc vajag to pirmo punktu, lai atzītu savu bezspēcību alkohola priekšā, nevis dzīvotu noliegumā un visādās racionalizācijās. Bet par to prāta sadalīšanu, es daļēji piekrītu, ka tas var likt cilvēkiem, kas jau tā straglo, justies sliktāk un nespēt attīstīt normālu pašapziņu (sevišķi procesa sākumā). Tādā ziņā, ka ir nepieciešama zināma maturity, lai spētu pamanīt, kad tu notrigerējies un sāc darīt lietas savu traumu ietekmē, bet tajā pašā laikā sevi par to pārlieku nevainot un spēt mainīt savu uzvedību. Un iespējams tāpēc AA var likt cilvēkiem justies defektīviem, ja tos punktus uztver melnbaltā veidā, ja nav iespējas veikt konstruktīvu paškritiku neigrimstot totālā kaunā. Bet man šķiet, ka tie soļi tieši iet uz to, ka tu piefiksē visu, kas tevi jebkad traumējis un kā tu esi nodarījis pāri citiem, tāpēc, lai varētu beidzot sev un citiem piedot un apzināties, ka tev nav par to mūžīgi jājūt kauns un jāļauj tam vadīt savu dzīvi. Ka ir iespējams mēģināt dzīvot citādāk. Bet manuprāt tas ir iespējams tad, ja tu atklāti paskaties uz savām traumām un kļūdām, nevis vaino citus un savā galvā attaisno visu, ko dari.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

zini, normālu psihoterapiju iz sērijas "beidz sevi šaustīt, uzņemies atbildību par to, ko esi izdarījis, kā arī savu turpmāko dzīvi" var izveikt arī bez tā, ka iepriekš sačakarē pats sev prātu vēl vairāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paškritika, savu grēku apzināšanās un abstrahēšana ir kaut kas slikts tikai slimu cilvēku galvās. Atbildības uzņemšanās parasti tieši arī cieši saistās ar savas sačakarētības apzināšanos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tikai jāņem vērā ka vainas apziņas inducēšana ir parastais manipulatoru instruments.

(Reply to this) (Parent)