Diez vai to pielīdzināt, jo arī depresija nav salīdzināma arī ar šizofrēniju vai ar autismu. Katra lietas problemātika ir ļoti atšķirīga. Šeit uzsvars ir tāds, ka tie visi ir nozīmīgi psihiskie stāvokļi, kurus cilvēkam ir grūti identificēt, kur nu vēl atrast veidu kā viņš tos var kontrolēt. Incelu problēma noteikti prasa lielāku izpēti bez jebkādiem tabu.

Īpaši par depresiju runājot, viens pazīstams cilvēks nonāca slimnīcā pie sistēmas, jo nespēja ne ēst, ne dzert, un tikai tad ārstiem pieleca, ka tā ir depresija. Un antidepresanti šajā gadījumā lielā mērā palīdzēja. Bet ja tavs uzstādījums – tas ir primāri paša cilvēka uzdevums situācijā, kur ne cilvēks pats, ne apkārtējie, un pat ne regulārais ģimenes ārsts neiedomājās, ka tā ir depresija, tad tas nav īpaši produktīvi. Protams, būtu ideāli, ja ikviens zinātu, kā noteikt, kad viņam ir depresija. Bet pat ja ĢĀ, kuri ir profesionāli mediķi to ne vienmēr spēj, tad tomēr nevar primāri sagaidīt, ka to spēs noteikt katrs pats. Pat ja cilvēki nav pašdestruktīvi (un depresijā cilvēki bieži ir), arī tad bez ārējas palīdzības var būt ļoti grūti.

Nemaz nerunājot par šizofrēniju, kuras gadījumā atskārsmes trūkums par savu problēmu ir daļa no šī stāvokļa definīcijas.

(Reply to this) (Parent)