Reizēm tomēr ir cerības uz universu ar zemāku patosa līmeni, nu, uz tādu, kur ļoti smadzenēs kaislīgie sajēdz tomēr, ka sāpina sevi paši, sagaidot no sava kaisles objekta kaut kādas neadekvātas reakcijas.

(Reply to this) (Thread)

Vot. Man ir cerības uz daudziem universiem, kur nav ne smakas no cilvēka ar viņa emocionālajiem delīrijiem

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Iespējams, ka ir bezgalīgi daudz universu, kuri emocionālo delīriju daudzuma skalā atrodas pa kreisi no mūsu universa.

Tikai, atvainojos, kurā acī mūs tas piš? Mūs, kuri tup šajā, "savā", "negodīgajā" universā, jo ir spiesti tajā tupēt tapēc, ka ir pārāk aprobežoti, un uz citiem neprot tikt?

Un tāpat ir arī bezgalīgi daudz universu, kuri emocionālo delīriju daudzuma skalā atrodas pa labi no mūsu universa. Varbūt ir cerība uz tajos tupošajiem, jo viņi ir vēl vairāk neapmierināti ar savējo.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas mūs piš tajā acī, ka tomēr tā mīlamo sāpināšana nav kaut kāds pats centrālākais visu universu likums un bez tā var istikt, iespējams, pat mūsu universā, ja kļūst par labāku cilvēku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lepojos ar vārdu "istikt", tas tomēr ir skaisti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

skaizti gan.

(Reply to this) (Parent)

Šķiet, Tev nāksies izkauties ar honeybee. :)

(Reply to this) (Parent)

Vot tas ir labs jautājums, principā centrālais

Nu tb atkarīgs lielā mērā no "laba cilvēka" definīcijas, protams,
bet, ja pieņemam, ka mīlestība = ļoti dziļa emocionāla saikne, kuras dēļ cilvēki ir viens no otra kaut kādā mērā atkarīgi
un katrs cilvēks ir individualitāte ar saviem dīvainajiem navarotiem,
tad mirkļos, kuros tie dīvainie navaroti ir savstarpēji izslēdzoši, sāpināšana sanāk enīvej, ja cilvēki ir patiesi pret sevi un otru

Abpusēja "pieslīpēšanās", protams, ir lieta, bet pieslīpēties ir sāpīgi
Teorētiski varētu būt tik "labs cilvēks", ka visu pieslīpēšanos izveic savā galā, otru nemaz ar to netraucējot, beeeet (pat ja ir iespējams, ka to var izdarīt tā, ka otrs to i nepamana) es nezinu, vai tas ir okei, domāju, ka ne

Lai gan, teorētiski, nu, piemēram, ja vispār nepielaiž klāt tos, kurus mīl, varbūt

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a kā būtu no šāda viedokļa.

katram ir kaut kādas lietas, kas ir svarīgas un kas nav svarīgas.

mīl faktiski par to un to, kas sedz tev svarīgās lietas tā, kā vajag tev

viena lieta ir, ja nenosedz visas svarīgās -- tas normāli, nav mums viena spunde visām mucām

bet, ja dažās no svarīgajām nosedz, citās svarīgajās savukārt sāpina -- tad pēc būtības nah. viss pārējais ir tikai sevis čakarēšana, square peg trying to rape the round hole.

vienīgais, kas jāņem vērā -- svarīgās lietas mēdz katram šiftoties pamazām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nuja, bet pat šajā versijā ar "visi ir saprātīgi cilvēki un saprātīgi izvēlas, ko mīlēt" (khhhh, because that's always the case), tā šiftošanās arī ir sirdi lauzoša, grozi, kā gribi

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, droši vien.
man grūti tā iedomāties bez konkrētiem piemēriem.
ja es zinu, kas otram svarīgs, es droši vien šiftojoties censtos to ņemt vērā un par varītēm nebāzt ko sāpīgu, ja varu kā izvairīties vai neafišēties. these things take time.


bet par šo:
> "visi ir saprātīgi cilvēki un saprātīgi izvēlas, ko mīlēt" (khhhh, because that's always the case)

it kā ne par to, bet īstenībā ir gan:
"- Money land and titles. It's amazing how often we failed to marry anyone who didn't have at least two out of three"

(Reply to this) (Parent)