Septembris 16., 2015
| 22:29
|
Comments:
| From: | iive |
Date: | 16. Septembris 2015 - 23:51 |
---|
| | | (Link) |
|
Nu jā, bet "varoņi" ir problemātisks apzīmējums, tāpēc, ka latviešu valodā pirmajā nozīme tas ir cildenais, episkais varonis, kuru mūsdienās neizmanto. Personāži, tēli, raksturi - tas jau ir tuvāk un katrs bonusā uzsver kādu aspektu (personāžs kā drusku tipāžs, tēls kā ietilpīgs ne vien psiholoģiski, bet iekšējā universa zīmēs, raksturs, kā well gundariskās gribas izpausme).
Es par šito esmu daudz domājusi :) Praksē jau es izmantoju visus šos vārdus, bet, ja es ieviestu vienu "oficiālo" terminu, tad droši vien tas būtu "varonis".
"Varonis" alternatīvā nozīme ("labais varonis") ir apskaidrojama trijos vārdos un pie tam nav tik ļoti off - nu tb pat Kangars ja ne ir varonis, tad tiecas par tādu kļūt, gan tikai pats savā stāstā - galvenais, ka tekstā nav mulsinoši. Pateikt "galvenais varonis ir gļēvs preteklis" izklausās disonējoši, bet ne nesaprotami, un praksē vārds "varonis" pamatnozīmē tiek lietots pietiekami reti. "Personāžs" - man personiski šķiet neizrunājams un tīri dramaturģisks termins, un, kā jau tu mini, nešķiet, ka tam būtu kaut kāds dziļums "Persona/darbojošās persona/personība" - vispār normāli termini, būtu apsverami kā alternatīva, bet "manā romānā darbojas sešas personības, galvenā personība ir māte" izklausās reāli anāli (dramaturģijā gan es droši vien tieši to arī lietotu) "Raksturs" dublējas ar actual raksturu (nu tb pateikt "izstrādā savu raksturu raksturus" izklausās samudžināti; plus vēl varonim ir jāizstrādā daudz kas vairāk nekā raksturs) "Tēls" savukārt dublējas ar valodas tēlu/tēlainu valodu/etc, izmantoju, bet ne visur. |
|
|
|
Sviesta Ciba |